Un tad izrādījās

Krievu internetā atrodama anekdote par PSRS vadītājiem. Tās autors nav zināms, un datumus tā šur tur sajauc. Te tā ir mūsu atstāstījumā — ar pareiziem faktiem.

Kad 1924. gadā nomira Ļeņins, izrādījās, ka otrais vīrs partijā, biedrs Trockis, ir frakcionārs. Staļins kopā ar Zinovjevu un Kameņevu viņu nobīdīja malā. Tad izrādījās, ka opozīcija ir arī Zinovjevs un Kameņevs, un Staļins kopā ar Buharinu viņus 1927. gadā izmeta no partijas līdz ar Trocki. 1929. gadā Trocki izraidīja no PSRS.

Drīz izrādījās, ka Zinovjevs un Kameņevs ir ne tikai opozīcija, bet ienaidnieki. 1936. gadā viņus nošāva; NKVD tobrīd vadīja Genrihs Jagoda. 1938. gadā uz viena apsūdzēto sola sēdēja Buharins un pats Jagoda — nu jau Ježova rokās. 1940. gadā nošāva Ježovu, jo izrādījās, ka arī viņš ir nodevējs. Viņa vietā jau bija Berija.

Pēc Staļina nāves izrādījās, ka nodevējs ir Berija. Hruščovs viņu apcietināja ar maršala Žukova palīdzību, un decembrī Beriju nošāva. 1956. gadā izrādījās, ka pats Staļins radījis personības kultu un sodījis nevainīgus. 1957. gadā izrādījās, ka antipartijas grupa ir Molotovs, Maļenkovs, Kaganovičs „un viņiem pievienojies Šepilovs”. Žukovs Hruščovam tad palīdzēja. Pēc četriem mēnešiem izrādījās, ka Žukovs ir „politiski nespējīgs” un „ar noslieci uz avantūrismu”. 1961. gadā Staļinu iznesa no mauzoleja.

1964. gadā Brežņevs Hruščovu aizsūtīja pensijā, un drīz izrādījās, ka Hruščovs bijis voluntārists. Pēc Brežņeva nāves izrādījās, ka viņa laiks bijis sastingums. Andropovs un Čerņenko nepaspēja kļūt ne par ko. Tad nāca Gorbačovs, un izrādījās, ka ienaidnieki bijuši visi. Tad PSRS sabruka, un daudziem izrādījās, ka nodevējs ir Gorbačovs.

Anekdote visus „izrādījās” noliek vienā rindā, un tas nav gluži godīgi. 1956. gadā par Staļinu izrādījās patiesība: viņa upuri bija īsti. Anekdotes jēga ir cita. Patiesība par valdnieku Krievijā nāk tikai tad, kad viņš vairs nevar sodīt.

Tad nāca Jeļcins. 1999. gada 31. decembrī viņš televīzijā teica: „Šodien, pēdējā aizejošā gadsimta dienā, es atkāpjos.” Pienākumus viņš nodeva premjeram Vladimiram Putinam.

Un šoreiz par aizgājēju neizrādījās nekas — to nodrošināja rakstiski. Tajā pašā dienā ar vienu no saviem pirmajiem dekrētiem Putins noteica, ka prezidentam, kurš beidzis pildīt pilnvaras, ir neaizskaramība: viņu nevar saukt pie kriminālatbildības, aizturēt, arestēt, pārmeklēt vai nopratināt. Jaunais valdnieks pirmajā dienā parakstīja, ka par veco nekas neizrādīsies.

Izrādījās tikai par laiku. Deviņdesmitie kļuva par nestabilitātes laiku, pret kuru Putina gadi izskatījās kā kārtība. 2011. gadā prezidents Dmitrijs Medvedevs, atbildot partijas aktīvistam, atkārtoja viņa vārdus par „trakajiem 90.”.

Medvedevs bija Kremlī tāpēc, ka Putins nedrīkstēja trešo reizi pēc kārtas. 2011. gada 24. septembrī „Vienotās Krievijas” kongresā izrādījās, ka viņš tikai turējis vietu. Putins teica: „Vienošanās par to, ko darīt, ar ko nodarboties nākotnē, starp mums ir panākta sen, jau pirms vairākiem gadiem.” Medvedevs pats ierosināja Putinu par kandidātu.

2017. gada 2. martā Alekseja Navaļnija Korupcijas apkarošanas fonds publicēja filmu „Viņš jums nav Dimons” par īpašumiem, ko fonds saista ar Medvedevu. 26. martā visā valstī ielās izgāja desmitiem tūkstošu cilvēku; Maskavā vien aizturēja vairāk nekā tūkstoti. Medvedevs atbildēja 4. aprīlī, nenosaucot ne filmu, ne Navaļnija vārdu: viss esot darīts „pēc kompota principa” — „ņem visādus duļķus, savāc visādas muļķības”. 2021. gada 9. jūnijā Maskavas pilsētas tiesa fondu atzina par ekstrēmistu organizāciju.

2022. gada 7. jūnijā Medvedevs, nu jau Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks, rakstīja: „Es viņus ienīstu. Viņi ir maitas un izdzimteņi. Viņi grib nāvi mums, Krievijai.” Kas ir „viņi”, viņš neuzrakstīja.

PSRS anekdotē nodevējs vienmēr bija augšā: otrais vīrs, iepriekšējais vadītājs. Putina Krievijā nodevējus meklē lejā.

2014. gada 18. martā, runā par Krimas pievienošanu, Putins jautāja, ko Rietumu politiķi domā, draudot ar iekšējām problēmām: vai „kādas piektās kolonnas — dažāda veida „nacionālnodevēju” — darbību”. 2022. gada 16. martā, trīs nedēļas pēc iebrukuma Ukrainā, viņš teica, ka tauta „vienmēr spēs atšķirt īstos patriotus no neliešiem un nodevējiem un vienkārši izspļaus viņus kā nejauši mutē ielidojušu mušiņu”. „Ārvalstu aģentu” reģistrā 2026. gada oktobrī ir vairāk nekā 1270 ierakstu.

Augšā izrādās retāk. Divi gadījumi rāda, kā tas notiek.

2023. gada 24. jūnijā, Vāgnera grupas dumpja dienā, Putins teica: „Tas, ar ko mēs saskārāmies, ir tieši nodevība.” Un: „Tas ir dūriens mugurā mūsu valstij un mūsu tautai.” Jevgeņija Prigožina vārdu viņš nenosauca. 23. augustā Tveras apgabalā nogāzās lidmašīna, kuras pasažieru sarakstā bija Prigožins. Nākamajā dienā Putins viņu sauca par „talantīgu cilvēku”, kuram dzīvē bijušas „nopietnas kļūdas”. Oktobrī viņš, atsaucoties uz Izmeklēšanas komitejas vadītāju, teica, ka bojāgājušo ķermeņos atrastas rokas granātu šķembas un ka „ārējas iedarbības uz lidmašīnu nebija”.

2024. gada aprīlī izrādījās, ka zog Aizsardzības ministrijā. 23. aprīlī aizturēja ministra vietnieku Timuru Ivanovu, apsūdzot viņu kukuļņemšanā; maijā — vēl vairākus ģenerāļus. Ivanovam 2025. gada jūlijā piesprieda 13 gadus par piesavināšanos un naudas atmazgāšanu; kukuļa lietu tiesa sāka skatīt 2026. gada aprīlī. Par pašu ministru Sergeju Šoigu nekas neizrādījās. 2024. gada 12. maijā viņu iecēla par Drošības padomes sekretāru.

Un Gorbačovs, ar kuru anekdote beidzas, nomira 2022. gada 30. augustā. Putins 1. septembrī nolika ziedus slimnīcā, bet uz bērēm 3. septembrī neieradās. Viņa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paskaidroja, ka to „neļaus prezidenta darba grafiks”.

Anekdotes likums ir vienkāršs: patiesība par valdnieku izrādās pēc viņa. Kas to saka viņa laikā, tam Krievijā ir citi vārdi — ārvalstu aģents, ekstrēmists, nodevējs.

Mūsu pētījumā „Vai Krievijas impērija brūk? Viņi brīdināja. Neviens no viņiem nav dzīvs” ir četri cilvēki, kas to teica laikus.

Džohars Dudajevs 1995. gadā teica, ka Krievija ir „Kartāga, kurai jātiek sagrautai”, — vai arī tai jākļūst par valsti, kas „ievēro likumus un tiesības”, vai jāpazūd no vēstures kartes. Viņš gāja bojā 1996. gadā, vēl Jeļcina laikā — pēc izplatītākās versijas, Krievijas raķetes triecienā.

Anna Poļitkovska 2004. gadā rakstīja, ka Putins „nav spējis nogalināt sevī padomju VDK apakšpulkvedi”. Viņu nošāva 2006. gada 7. oktobrī, Putina dzimšanas dienā.

Boriss Ņemcovs 2015. gada 31. janvārī rakstīja: „Patiesība ir tā, ka Putins ir karš un krīze.” Viņu nošāva mēnesi vēlāk, 27. februārī, uz tilta pie Kremļa.

Aleksejs Navaļnijs dokumentālajā filmā „Navaļnijs” (2022) atbildēja, ko novēl gadījumam, ja viņu nogalinās: „Nepadodieties, nevajag, nedrīkst padoties. Ja tas noticis, tas nozīmē, ka mēs šajā brīdī esam neparasti stipri, ja jau viņi nolēma mani nogalināt.” Viņš nomira 2024. gada 16. februārī cietumā aiz polārā loka.

Poļitkovskas un Ņemcova slepkavību pasūtītāji nav tiesāti, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka Krievija viņus nopietni nav meklējusi. Par Navaļnija nāvi piecas Eiropas valdības ir pārliecinātas, ka viņš tika noindēts; Krievijas Izmeklēšanas komiteja krimināllietu sākt atteicās.

PSRS „izrādījās” nāca pēc valdnieka. Putina Krievijā tas, kurš „izrāda” laikus, nepārdzīvo valdnieku.

Putins dzimis 1952. gada 7. oktobrī. Šomēnes viņam palika 74 gadi. Viņa pilnvaras beidzas 2030. gada maijā, un 2020. gada konstitūcijas grozījumi ļauj kandidēt vēlreiz, uz termiņu līdz 2036. gadam. Tad viņam būs 83. Pēc aiziešanas viņam pienākas neaizskaramība, kas nu ierakstīta pašā konstitūcijā (92.¹ pants), — līdzīga tai, ko viņš 1999. gadā pirmajā dienā deva Jeļcinam.

Uz āru sistēma izskatās stabila. 2026. gada septembra Domes vēlēšanās „Vienotā Krievija” ieguva 349 no 450 vietām.

Tālāk — redakcijas vērtējums un prognoze, nevis fakti.

Šāda vara pati sevi nevar mantot. Vairāki nākamie vadītāji PSRS savu varu attaisnoja ar to, kas „izrādījās” par iepriekšējo. Putins šo ciklu apturēja ar dekrētu un konstitūciju — bet tikai uz savu mūžu. Brīdī, kad viņa vairs nebūs, kādam atkal būs jāpasaka, kas izrādījās. Un tad būs jāatbild arī uz jautājumu, par ko tika nogalināti tie, kas to teica laikus.

Tur sākas impērijas gals. Ne Krievijas, bet impērijas — valsts, kas ar spēku tur savus kaimiņus un citas tautas.

Mūsu prognoze.

1. Krievija kā valsts un tauta pastāvēs. No analītiķiem, ko citējām pētījumā, tuvākajos gados Krievijas Federācijas sabrukumu paredz tikai Janušs Bugajskis. Mums nav pamata prognozēt sabrukumu.
2. Impērijas beigu sākums ir pēcteča brīdis — visticamāk no 2030. līdz 2036. gadam, vai agrāk, ja Putins aiziet ātrāk.
3. Pats gals prasīs gadus, nevis dienas. PSRS no Brežņeva nāves līdz Savienības beigām pagāja deviņi gadi, no Gorbačova nākšanas pie varas — mazāk nekā septiņi. Ja Krievija ies līdzīgu ceļu, impērija tādā veidā, kā to pazīstam šodien, līdz 2040. gadu vidum vairs nepastāvēs.

Andrejs Amalriks 1969. gadā jautāja, vai Padomju Savienība pastāvēs līdz 1984. gadam. Iznākumu viņš uzminēja, laiku — ne. Arī mēs varam kļūdīties laikā.

Anekdotes pēdējā rinda vēl nav uzrakstīta. Zināms tikai tās sākums: „Kad aizgāja Putins, izrādījās…”