Šveice 2026: kā nabaga kalnu zeme kļuva par vienu no bagātākajām — un kur populārais stāsts par to kļūdās

1817. gadā Austrumšveicē cilvēki ēda zāli. „Austrumšveicē badacietējiem daļēji nācās ēst maitu vai zāli,” stāsta vēsturnieks Daniels Krēmers (Blick, 09.04.2015). Gadu iepriekš, 1816. gadā, Eiropai nebija vasaras — 1815. gadā Indonēzijā bija izvirdis Tamboras vulkāns. Šveices vēstures leksikons (HLS) 1816.–1817. gadu min starp rakstiski dokumentētajiem bada gadiem (HLS, „Hungersnöte”).

Divsimt gadus vēlāk Šveice ir trešā pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju starp valstīm, par kurām ir 2025. gada dati — 114 769 ASV dolāri, aiz Luksemburgas un Īrijas (Pasaules Banka; Monako, Lihtenšteinai un Bermudām 2025. gada datu vēl nav, 2024. gadā tās bija augstāk) — un pirmā pēc vidējās bagātības uz pieaugušo: 910 382 dolāri (UBS Global Wealth Report 2026).

Kā tas notika? 2026. gada 15. oktobrī YouTube kanāls „Судьбы наций | Анимация” publicēja 13 minūšu video „Почему Швейцария богатая, хотя должна быть бедной?” (YouTube). Tā atbilde: kad Šveicei nebija nekā, tā pārdeva drošību — vispirms algotņu asinis, tad neitralitāti, tad banku klusēšanu, tagad zāles. Video nav avotu saraksta. Mēs paņēmām tā 27 faktu apgalvojumus un katram meklējām oriģinālavotu.

Rezultāts īsumā. No 27 apgalvojumiem 11 ir pareizi, 11 — neprecīzi (pareizs kodols, bet skaitlis, cēlonis vai pārākā pakāpe pārspīlēta), 4 satur būtisku kļūdu, 1 nav pārbaudāms. Pilna tabula — raksta beigās.

1817. gads. Video saka, ka tajā gadā nomira divreiz vairāk šveiciešu nekā parasti. Federālā statistikas biroja (BFS) rindā 1817. gadā ir 62 570 mirušo; 1810.–1816. gadā vidēji ap 46 300 gadā (BFS dati). Tas ir par aptuveni 35 % vairāk, nevis divreiz. (To pašu kļūdu 2014. gadā atkārtoja arī swissinfo, atsaucoties uz to pašu datubāzi.) Atsevišķos Austrumšveices apgabalos mirstība varēja būt augstāka, bet reģionālus datus neatradām.

Arī vulkāns nebija vienīgais vaininieks. HLS raksta, ka 1816.–1817. gada badu „līdzizraisīja konjunktūras kritums tekstilrūpniecībā” (HLS). Klimatologs Štefans Brēnimanis: „Tikai — Tambora nebija vainīgs pie visa ļaunuma.” (NZZ am Sonntag, 01.05.2016)

Ciems, kas samaksāja, lai iedzīvotāji aizbrauc. Video stāsta par ciemu, kas 1855. gadā apmaksāja ceļu uz Ameriku 305 iedzīvotājiem — vairāk nekā katram desmitajam. Tas ir patiess. Ciems bija Niederwil Ārgavas kantonā, kopš 1890. gada — Rotrista (Rothrist). Pašvaldības sapulce to nolēma 1855. gada 12. janvārī, 305 cilvēki 27. februārī devās caur Bāzeli, Parīzi un Havru uz Ņūorleānu; tas izmaksāja ap 50 000 franku, ko ciems aizņēmās (Ārgavas pieminekļu aizsardzība; Nacionālā muzeja blogs). 1850. gadā ciemā dzīvoja 2620 cilvēku, tātad aizbrauca ap 11,6 %.

Video gan nepasaka galveno. Ārgavas pieminekļu aizsardzības dienests raksta: „No apmēram 300 paredzētajiem izceļotājiem brīvprātīgi pieteicās apmēram puse; otra puse bija tā sauktie „nabagmājnieki”, kas saņēma no pašvaldības nabagu pabalstu un tika piespiedu kārtā ierakstīti izceļotāju sarakstos.” HLS īsāk: pašvaldība „piespieda” 300 cilvēkus izceļot (HLS, Rothrist). Tas nebija pabalsts aizbraucējiem, bet daļēji nabadzīgo izsūtīšana.

Cik aizbrauca. Video apgalvo, ka 19. gadsimtā valsti pameta vairāk nekā pusmiljons šveiciešu. Tam avotu neatradām. HLS dod tikai desmitgažu skaitļus izceļošanai uz aizjūru: 1851.–1860. gadā ap 50 000, 1860. un 1870. gados — pa 35 000, 1881.–1890. gadā — vairāk nekā 90 000 (HLS, „Auswanderung”). Kopā 1851.–1900. gadā tas ir ap 250 000 uz aizjūru, plus izceļošana Eiropā. Radio SRF min 400 000 laikā no 1816. līdz 1914. gadam, nenorādot avotu (SRF).

Video saka, ka ap 1500. gadu ārzemju armijās dienēja katrs astotais šveicietis, ka gadsimtu gaitā svešos karos aizgāja ap pusotra miljona un ka 25–40 % neatgriezās. Visi trīs skaitļi gandrīz vārds vārdā sakrīt ar fona tekstu swissinfo 2011. gada rakstā, kurā avots nav norādīts (swissinfo, 15.11.2011) — nevis ar pētījumu.

HLS raksta, ka uzticama kopskaita nav. Vilhelms Bikels 1947. gadā lēsa, ka no 15. gadsimta līdz 1850. gadam svešumā dienējuši 0,9–1,1 miljons šveiciešu, Pols de Valjērs — pat 2 miljoni; vēlāks avotu kritisks pētījums (Matmillers) nonāca pie „ievērojami zemāka” skaita (HLS, „Fremde Dienste”). Turklāt „šveiciešu” pulkos dažkārt vairāk nekā pusi veidoja ārzemnieki. Proporciju HLS mēra citādi: 16. gadsimtā „apmēram trešdaļa vīriešu, kas vecāki par 16 gadiem, kādreiz dienēja svešā dienestā” (HLS, „Auswanderung”). Zaudējumu daļu 25–40 % zinātniskā avotā neatradām.

Gvarde. Pāvesta Šveices gvardes oficiālā dzimšanas diena ir 1506. gada 22. janvāris, kad 150 šveiciešu kapteiņa Kaspara fon Zīlenena vadībā ieradās pie pāvesta Jūlija II un saņēma viņa svētību (vatican.va). Gvarde joprojām sargā pāvestu un viņa rezidenci.

Šveicieši pret šveiciešiem. Video saka, ka bija kaujas, kur „divi karaļi” maksāja šveiciešiem, lai tie nogalinātu cits citu. Pēc būtības tā bija. Malplakē kaujā 1709. gada 11. septembrī šveiciešu pulki „Mai” un „Brendle” Francijas pusē cīnījās pret saviem tautiešiem pulkos „Mai” un „Štīrlers” Nīderlandes pusē; šveicieši kopā zaudēja „gandrīz 8000 vīru” (HLS, Malplaquet). Tikai otra puse nebija karalis, bet Nīderlandes Republika.

Video stāsta, ka pēc smagās sakāves Marinjāno kaujā 1515. gadā šveicieši izdarīja to, ko gandrīz neviens neuzdrošinājās — pārstāja paplašināties un nolēma nejaukties svešos karos; tā sākās neitralitāte.

Sakāve ir fakts: 1515. gada 13.–14. septembrī Francijas karalis Francisks I sakāva konfederātus, un pēc tam kantoni atteicās no ekspansijas. Bet HLS par pārējo raksta skarbi: historiogrāfija līdz pat 20. gadsimta vidum „nodeva tālāk mītu par „mācību”, kas 1515. gadā esot dota konfederātu kantoniem un novedusi tos uz neitralitātes ceļa” (HLS, Marignano). Jau 1516. gada novembrī šveicieši ar Franciju noslēdza „Mūžīgo mieru”, kas paredzēja arī „konfederātu pulku nodošanu Francijas rīcībā”. Svešos karos viņi tātad turpināja piedalīties — tikai par algu. Pirmā oficiālā Tagzatcungas (konfederācijas sapulces) neitralitātes deklarācija ir no 1674. gada (HLS, „Neutralität”).

Starptautiski tiesiskā neitralitāte nāca 1815. gadā. Napoleona karu laikā Šveice bija kaujas lauks un okupēta teritorija, un, kā raksta HLS, „ne Francija, ne sabiedrotie neievēroja Šveices neitralitāti”. 1815. gada 20. novembrī Parīzē Austrija, Francija, Lielbritānija, Prūsija un Krievija izdeva aktu par „Šveices mūžīgās neitralitātes un tās teritorijas neaizskaramības atzīšanu un garantiju” (HLS). HLS to saista ar Eiropas spēku līdzsvaru, ko lielvaras pēc Napoleona gribēja nostiprināt.

Video saka: lai kļūtu bagāta, Šveicei vajadzēja vairākas veiksmīgas nejaušības. Lūk, kas no tām turas.

Pulksteņi un Kalvins. Populārais stāsts: Kalvins 1541. gadā Ženēvā aizliedza rotaslietas, juvelieri pārgāja uz pulksteņiem. HLS apstiprina, ka Kalvins „pēc 1541. gada” izdeva stingrus noteikumus pret greznību (HLS, „Luxus”). Bet HLS raksts par pulksteņu rūpniecību Kalvinu nemaz nepiemin. Tas raksta, ka hugenotu bēgļi, kas Ženēvā ieradās no 1550. gada, „atveda lielas zināšanas, īpaši par pārnēsājamiem pulksteņiem”, un tās „auglīgi savienojās ar pilsētas zelta un sudraba kalēju mākslu” (HLS, „Uhrenindustrie”). Kalvina loma ir ticams, bet nepierādīts stāsts.

Ženēvas pulksteņmeistaru cunfte tiešām dibināta 1601. gadā. Bet tā nebija „pirmā pasaulē”, kā saka video: Parīzē pulksteņmeistaru korporācijas statūti bija jau 1544. gadā (Futura-Sciences; paša statūtu teksta neredzējām). Droši var teikt: pirmā Šveicē.

Franks. Video: līdz 1850. gadam apgrozībā bija ap 8000 dažādu monētu un banknošu. HLS precīzāk: līdz 1848. gadam naudas mainītājam bez ārzemju monētām bija jāpazīst „vairāk nekā 700 Šveices monētu veidi ar apmēram 8000 dažādiem kalumiem” (HLS, „Geldwechsel”) — runa ir par monētām, ne banknotēm. 1850. gada 7. maija Federālais monētu likums ieviesa franku, kas pēc svara un sudraba satura bija vienāds ar franču franku (HLS, „Franken”).

Video arī apgalvo, ka 19. gadsimtā mazāk nekā 15 % monētu Šveicē bija šveiciešu. Šim skaitlim avotu neatradām. HLS tikai raksta, ka arī pēc 1850. gada „liela daļa Šveicē apgrozībā esošo monētu bija ārzemju” (HLS, „Münzprägung”).

Gotharda tunelis. 1882. gadā atvērtais Gotharda dzelzceļa tunelis ir apmēram 15 km garš (HLS, „Gotthardbahn”) un līdz Simplona tunelim 1906. gadā bija garākais dzelzceļa tunelis pasaulē (Structurae). Oficiāli tā būvē gāja bojā 177 strādnieki; vēsturnieks Konrāds Kuoni (1996) lēš 199 (Binnenkade, 53. lpp., 183. piezīme).

Bet video apgalvojums par streiku ir nepareizs. Video: kad strādnieki streikoja, armija atklāja uguni, četri nogalināti. Vēsturniece Aleksandra Binnenkade savā 1996. gada pētījumā par 1875. gada streiku Gešenenē (publicēts 2018. gadā Bāzeles Universitātē) raksta, ka regulāro karaspēku tik ātri izsaukt nebija iespējams, tāpēc Uri kantona valdība savāca brīvprātīgo vienību. 1875. gada 28. jūlijā pirmo šāvienu izšāva kāds Gešenenes pilsoņu sardzes loceklis — „neviens nebija devis pavēli”. Armija ieradās pēc tam. „Streiks oficiāli prasīja piecus upurus,” raksta Binnenkade, un piezīmē: literatūrā „vienmēr runā tikai par četriem” (Binnenkade, 11.–15. lpp.). Lielākā daļa strādnieku bija itāļi.

Bāzele. Video: 1859. gadā Bāzeles zīda krāsotājs sāka ražot jaunās mākslīgās krāsvielas, kas „tikko izgudrotas Anglijā”. Krāsotājs bija Aleksandrs Klavels, viņš patiešām 1859. gadā sāka anilīna krāsvielu ražošanu — pirmais Šveicē (HLS, Clavel). Bet viņa krāsviela — fuksīns — bija franču izgudrojums: Emanuels Vergēns 1858. gadā Francijā izstrādāja tā rūpniecisku sintēzi. Angļu izgudrojums bija pirmā sintētiskā krāsviela, Perkina mauveīns, 1856. gadā (HLS, „Chemische Industrie”). No Klavela uzņēmuma ceļš ved uz Novartis: Bindschedler & Busch (1873) → Ciba (1884) → Ciba-Geigy (1970) → Novartis (1996) (Novartis). Otrs Bāzeles gigants Roche (1896) no krāsvielām gan neizauga — tas no paša sākuma ražoja zāles (Roche).

Video nepiemin divus iemeslus, kurus HLS min starp Bāzeles priekšrocībām: līdz 1907. gadam Šveicē nebija patentu aizsardzības ķīmijas izgudrojumiem, tāpēc Bāzeles firmas varēja kopēt ārzemju produktus, un Reina ļāva viegli novadīt indīgos atkritumus (HLS).

Šokolāde. Daniels Peters Vevē 1875. gadā izgudroja piena šokolādes recepti (HLS, Peter). Nestlē uzņēmuma vēsturē rakstīts, ka tas 1875. gadā piegādāja kondensēto pienu savam „Vevē kaimiņam Danielam Peteram” (Nestlé). Pareizi.

Video secinājums no šīs daļas ir saprātīgs: nevienai no šīm lietām nevajadzēja ne naftu, ne ostu, ne impēriju.

Parīze, 1932. Video saka, ka 1932. gadā Francija sāka medīt savus nodokļu nemaksātājus un Šveice atbildēja ar 1934. gada likumu. Pēc būtības tā ir. 1932. gada 27. oktobrī Francijas iestādes pārmeklēja Bāzeles banku „Basler Handelsbank” Parīzes biroju. Atrastie papīri rādīja, ka banka bagātiem francūžiem organizējusi kapitāla aizplūšanu un nodokļu nemaksāšanu; sarakstā bija vairāk nekā 1000 vārdu, tostarp trīs senatori, ap divpadsmit ģenerāļu un divi bīskapi (vēsturnieks Sebastjēns Gēks, Business History Review, 2000, 248.–249. lpp.).

1934. gada 8. novembra Banku likums stājās spēkā 1935. gada 1. martā. Tā 47. pants banku noslēpuma pārkāpšanu padarīja par noziegumu „ar smagiem naudas sodiem un līdz sešiem mēnešiem cietumā” (Gēks, 244. lpp.; oriģinālā 1934. gada teksta federālajā likumu krātuvē nav digitālā veidā, fedlex). Šodien par to draud līdz trim gadiem cietumā, bet, ja vainīgais gūst mantisku labumu, — līdz pieciem (Banku likuma 47. pants).

Bieži dzirdams arī cits stāsts: banku noslēpums radīts, lai pasargātu ebreju bēgļu naudu no nacistu aģentiem. Gēks parāda, ka tā ir leģenda — kopš 1960. gadu beigām visplašāk izplatītā versija, ko izplatīja arī pašas bankas. Noslēpuma pants bija jau likuma pirmajā projektā 1933. gada februārī. To virzīja franču afēra, Vācijas kapitāla bēgšanas likumi un baņķieru bažas, ka jaunā banku uzraudzība varētu nopludināt klientu datus. Video šo mītu neatkārto.

1940. Video: 1940. gada jūnijā, dažas dienas pēc Francijas krišanas, Vācija izstrādāja iebrukuma plānu ar līdz pusmiljonam karavīru, un valsti pēc tam bija paredzēts sadalīt pa valodām. HLS apstiprina, ka „no 23. jūnija” Hitlers lika izstrādāt uzbrukuma plānu Šveicei, „no 1940. gada oktobra ar segvārdu Operācija Tannenbaum” (HLS, „Zweiter Weltkrieg”). Pavēle uzbrukt tā arī netika dota. HLS kā iemeslus min to, ka Hitlers bija aizņemts ar karu pret Lielbritāniju un plāniem austrumos, un to, ka „Hitlera un Musolīni domstarpības par Šveices sadalīšanu” paaugstināja slieksni. Karavīru skaitu sekundārajā literatūrā min no 300 000 līdz 500 000 (Andželo Kodevilla, 2000; grāmatu pašu neesam redzējuši), tātad „pusmiljons” ir aplēses augšējā robeža. Ka valsts būtu jādala tieši pa valodām, primārajā avotā neatradām.

Šveices atbilde bija Réduit — centrālais Alpu cietoksnis. Ģenerālis Anrī Gizāns savu lēmumu 1940. gada 25. jūlijā izklāstīja komandieriem Rīli pļavā (HLS). Bet Šveice karā neiztika tikai ar kalniem. Pēc HLS datiem 1940.–1944. gadā 84 % Šveices ieroču un munīcijas eksporta aizgāja uz ass valstīm — tiesa, tas bija tikai ap 1 % no Vācijas kopējās ražošanas (HLS).

Patvertnes. Video: 1963. gada likums noteica, ka katram iedzīvotājam jābūt vietai atombumbu patvertnē; šodien to ir ap 370 000. 1963. gada 4. oktobrī tiešām pieņemts likums par patvertņu būvi (fedlex). Devīze „katram iedzīvotājam patvertnes vieta” nāca ar 1971. gada civilās aizsardzības koncepciju (HLS). Skaitlis ir pareizs: 2022. gadā Šveicē bija ap 370 000 patvertņu ar ap 9,3 miljoniem vietu 8,7 miljoniem iedzīvotāju — 107 % (BABS, 2023).

Zelts. Video saka, ka pēckara komisija atklāja: Nacionālā banka no Vācijas pieņēmusi zeltu par ap 1,6 miljardiem franku, un ap trīs ceturtdaļām no tā bijis laupīts. Pirmā daļa ir aptuveni pareiza, otrajai komisijas ziņojumā pamata nav. Neatkarīgā ekspertu komisija (Beržjē komisija) konstatēja, ka Reihsbanka uz Šveices Nacionālo banku (SNB) nosūtīja zeltu par 1678,5 miljoniem franku. „No tā SNB iegādājās zeltu par 1231,1 miljonu franku, kas atbilst apmēram trim ceturtdaļām no visām Reihsbankas piegādēm kara laikā” (UEK, zelta ziņojums, 55. lpp.). „Trīs ceturtdaļas” tātad ir SNB daļa piegādēs, nevis laupītā daļa. Vienu laupītā zelta daļu komisija nenosauc. Bet tās aprēķins rāda, ka laupīta bija liela daļa: Reihsbankas reālās rezerves 1939. gadā bija ap 1100 miljoniem franku — mazāk nekā Šveicei pārdotie 1600–1700 miljoni. Tātad daļa zelta varēja nākt tikai no okupēto valstu — Beļģijas, Nīderlandes, Luksemburgas — centrālo banku rezervēm. No nacistu upuriem atņemtā zelta Šveicē nonāca nepilni 120 kg, 581 899 franku vērtībā.

Par to, ka vadība zināja agri, video ir taisnība. Komisija raksta, ka jau 1940. gada otrajā pusē SNB saņēma „pirmās norādes”, ka zelts tiek atņemts gan cilvēkiem, gan okupēto valstu centrālajām bankām (UEK gala ziņojums, 250. lpp.), un „jau 1941. gadā” atbildīgie zināja, ka Vācija sakrājusi laupītu zeltu (UEK). Zelta pārskaitījumi turpinājās līdz 1945. gada aprīlim.

Video saka: tas, kas Šveici padarīja bagātu, kļuva par tās lielāko problēmu, jo noslēpumiem ir cena. Šeit tas ir četros rēķinos.

Pirmais rēķins: Holokausta upuru konti. Pēc tiesu prāvām ASV 1996.–1997. gadā UBS un Credit Suisse 1998. gada augustā principā piekrita samaksāt 1,25 miljardus dolāru. Izlīgums parakstīts 1999. gada 26. janvārī; lietu Ņujorkas federālajā tiesā uzraudzīja tiesnesis Edvards Kormans (swissbankclaims.com). Video saka, ka naudu saņēma vairāk nekā 450 000 cilvēku. Tiesas īpašo pārvaldnieku 2019. gada 28. marta gala ziņojumā: „vairāk nekā 458 400 Holokausta upuru un mantinieku visā pasaulē saņēmuši gandrīz 1,285 miljardus dolāru” (Executive Summary). Bet tikai ap 720 miljoniem no tā aizgāja kontu īpašniekiem vai mantiniekiem; pārējais — vergu darba upuriem, bēgļiem un tiem, kam laupīti īpašumi. Pretī Šveices bankas un Šveices valsts tika atbrīvotas no visām ar Holokaustu saistītām prasībām.

Otrais rēķins: UBS 2009. 2009. gada 18. februārī UBS noslēdza ar ASV Tieslietu ministriju vienošanos par kriminālvajāšanas atlikšanu un samaksāja 780 miljonus dolāru „sodos, soda naudās, procentos un atlīdzībā” (DOJ). Video saka, ka banka pēc tam „izdarīja neiedomājamo — izdeva klientu vārdus”. Precīzāk: to lika Šveices valsts. Tajā pašā dienā finanšu uzraugs FINMA „pavēlēja” nodot ASV 255 klientu datus; Federālā augstākā tiesa 2011. gadā to atzina par likumīgu (Bundesgericht). 2009. gada 19. augusta ASV un Šveices vienošanās aptvēra vēl ap 4450 kontu (Tieslietu birojs). Video skaitļus „ap 20 000 amerikāņu, no tiem ap 17 000 slēpa naudu” primārajā avotā pilnībā pārbaudīt neizdevās, tāpēc tos neatkārtojam.

Trešais rēķins: 2018. 2018. gada septembra beigās Šveice pirmo reizi automātiski nosūtīja datus par „aptuveni 2 miljoniem finanšu kontu” ES valstīm un vēl deviņām valstīm un teritorijām; Kipra un Rumānija tobrīd tika izslēgtas datu drošības dēļ (Federālā padome, 05.10.2018).

Ceturtais rēķins: Credit Suisse. 2023. gada pirmajā ceturksnī no Credit Suisse aizplūda 61,2 miljardi franku aktīvu — video skaitlis ir pareizs. Iepriekšējā ceturksnī aizplūda vēl vairāk, 110,5 miljardi (CS 1Q23). 2023. gada 19. martā UBS vienojās to nopirkt par 3 miljardiem franku (UBS). Vai valdība „piespieda”? Sarunas, pēc UBS vārdiem, ierosināja Finanšu departaments, FINMA un SNB, un darījumam nebija vajadzīgs akcionāru apstiprinājums. Parlamenta izmeklēšanas komisija raksta, ka Federālajā padomē apsvērta arī „piespiedu apvienošana”, bet tā netika izmantota (PUK, 2024).

Video „valsts garantija līdz 200 miljardiem” sapludina divas lietas. SNB atvēra likviditātes aizdevumus līdz 200 miljardiem franku — no tiem tikai 100 miljardiem bija federālā garantija (SNB). Atsevišķi valdība UBS deva 9 miljardu franku zaudējumu garantiju (Federālā padome). UBS visas federālās garantijas izbeidza 2023. gada 11. augustā; valsts zaudējumus necieta un saņēma ap 200 miljoniem franku maksājumos par garantijām (Federālā padome).

Honkonga. Video saka, ka 2025. gada rezultātos Honkonga pirmo reizi apsteidza Šveici kā lielāko ārvalstu naudas glabāšanas centru. Tā ir. Konsultāciju firma BCG 2026. gada 27. maijā paziņoja: „Honkonga pirmo reizi apsteigusi Šveici kā pasaulē lielākais pārrobežu bagātības centrs” (BCG). Pārrobežu bagātība, kas reģistrēta Honkongā, 2025. gadā pieauga par 10,7 % līdz 2,9 triljoniem dolāru. Starpība ir neliela: Reuters minēja 2,95 pret 2,94 triljoniem (Reuters caur Investing.com).

Video atbilde: bankas nekad nebija viss stāsts. Šeit tas ir visstiprākais.

Farmācija. Bāzelē ir Roche (2025. gadā grupas pārdošana 61,5 mljrd. franku, Roche) un Novartis (54,5 mljrd. dolāru, Novartis). Video saka, ka tie ir divi no pasaules desmit lielākajiem farmācijas uzņēmumiem; nozares rangu tabulas to rāda, bet precīza vieta atkarīga no metodes, un primāro rangu tabulu atvērt neizdevās. Video arī saka, ka zāles vien dod vairāk nekā trešdaļu Šveices eksporta. Muitas un robežapsardzes biroja (BAZG) 2025. gada pārskatā eksports bez dārgmetāliem, dārgakmeņiem, mākslas darbiem un antikvariāta bija 286,8 mljrd. franku, no tā ķīmija un farmācija — 152,2 mljrd., „53 % no Šveices kopējā eksporta” (BAZG). Tikai farmācija (antiserumi un vakcīnas 57,4 mljrd., zāles 42,3 mljrd., farmaceitiskās pamatvielas 18,6 mljrd.) — ap 41 % (mūsu aprēķins no BAZG skaitļiem). Video apgalvojums turas, ja „zāles” saprot plaši.

Pulksteņi: krīze un atgriešanās. 1969. gada 25. decembrī Seiko laida tirgū Quartz Astron — pirmo kvarca rokas pulksteni pārdošanā (Seiko; IEEE Milestone). Tas gan nebija lēts, kā saka video, bet 18 karātu zelta pulkstenis. Darbavietu skaits Šveices pulksteņu rūpniecībā kritās no 89 000 (1970) līdz 33 000 (1985) — pēc darba devēju asociācijas skaitīšanas, ko citē vēsturnieks Pjērs Īvs Donzē (Donzé, 2011). Tas ir 2,7 reizes, ne gluži trīs. 1983. gadā nāca Swatch (Donzé).

Arodizglītība. Valsts izglītības sekretariāts SBFI raksta: „Apmēram divas trešdaļas jauniešu Šveicē pēc obligātās skolas izvēlas profesionālo pamatizglītību.” (SBFI, 2025) Tiešā pāreja ir mazāka: 2025. gada aptaujā no ap 93 000 skolas beidzēju uzreiz profesionālo izglītību sāka puse (SBFI).

Tiešā demokrātija. 2026. gadā federālie balsojumi notiek četras reizes — 8. martā, 14. jūnijā, 27. septembrī (oficiālie rezultāti) un 29. novembrī (admin.ch), turklāt balso kantonos un pašvaldībās. Video secinājums, ka tāpēc krasu politisku svārstību gandrīz nav, ir interpretācija, nevis pārbaudāms fakts.

Franks. 2015. gada 15. janvārī Šveices Nacionālā banka (SNB) atcēla minimālo kursu 1,20 franki par eiro un samazināja likmi noguldījumiem, kas pārsniedz noteikto robežu, līdz −0,75 % (SNB). Video saka, ka franks dažās minūtēs sadārdzinājās par apmēram 20 %. Patiesībā minūšu laikā tas bija daudz vairāk: pēc ziņu aģentūru datiem eiro tajā dienā uz brīdi kritās līdz 0,8517 frankiem (Reuters caur Daily FT), tātad franks bija par ~41 % dārgāks. Pēc Eiropas Centrālās bankas atsauces kursa, ko nosaka ap plkst. 14.15 (1,2010 → 1,0280), franks bija dārgāks par 16,8 % (ECB dati).

Video beidzas 2025. gadā. Lūk, kas noticis kopš tā laika.

ASV tarifi. No 2025. gada 7. augusta ASV piemēroja 39 % papildu tarifu apmēram 60 % Šveices eksporta uz ASV (Federālā padome, 04.08.2025). 2025. gada 14. novembrī abas valstis vienojās par 15 %; Šveices uzņēmumi solīja investēt ASV vismaz 200 mljrd. dolāru (SECO). 2026. gada 20. februārī ASV Augstākā tiesa nolēma, ka likums, uz kura balstīja šos tarifus (IEEPA), tiem pamatu nedod. Pēc tam sekoja pagaidu 10 % tarifs un divas jaunas ASV izmeklēšanas pret Šveici; kopš 2026. gada 24. jūlija tarifs ir „līdz 12,5 %”, farmācijai kopš 31. jūlija — „maksimāli 15 %”. Galīgā līguma joprojām nav: „Sarunas ar ASV par tirdzniecības līgumu turpinās,” raksta Ekonomikas sekretariāts SECO (SECO; tarifu detaļas — SECO, 17.08.2026).

UBS. Pēc Credit Suisse krišanas Šveicei ir viena globāla lielbanka. Federālā padome 2026. gada 22. aprīlī lūdza parlamentu noteikt, ka lielbanku līdzdalība ārvalstu meitasuzņēmumos „pilnībā” jāsedz ar kodola kapitālu — iestāžu aplēsē ap 20 mljrd. dolāru papildus (Finanšu departaments). Kantonu padome 2026. gada 23. septembrī ar 29 balsīm pret 16 nobalsoja par 90 % segumu (swissinfo). Nacionālā padome vēl nav lēmusi; Reuters 20. oktobrī rakstīja, ka tās komisija jautājumu sāks skatīt 26. oktobrī. Tajā pašā rakstā Reuters, atsaucoties uz anonīmiem avotiem, ziņoja, ka banka gatavo ārkārtas plānus, „tostarp galvenās mītnes pārcelšanu vai apvienošanos ar citu banku” (Reuters caur Manila Times). Valsts, kas pārdeva uzticību bankām, tagad strīdas, vai tās vienīgā lielbanka nav pārāk liela pašai valstij.

Vēlētāji. 2026. gada 14. jūnijā vēlētāji noraidīja Šveices Tautas partijas (SVP) iniciatīvu „Keine 10-Millionen-Schweiz!”, kas prasīja noturēt pastāvīgo iedzīvotāju skaitu zem 10 miljoniem līdz 2050. gadam: 45,21 % par, 54,79 % pret (oficiālie rezultāti; swissinfo). 27. septembrī ar 29,84 % „par” un bez neviena kantona atbalsta noraidīta iniciatīva „Wahrung der schweizerischen Neutralität” (Šveices neitralitātes saglabāšana) (oficiālie rezultāti). 29. novembrī balsos par Kara materiālu likuma grozījumiem. Tie ļautu piegādāt ieročus 36 partnervalstīm arī tad, ja tās ir bruņotā konfliktā, un vairs ne vienmēr prasītu apliecinājumu, ka saņēmējs ieročus tālāk neeksportēs (SECO). Šveices ieroču eksports 2025. gadā bija 948,2 milj. franku — par ~43 % vairāk nekā gadu iepriekš (SECO, 10.03.2026).

Jau 2022. gada 28. februārī Federālā padome pārņēma ES sankcijas pret Krieviju (admin.ch).

ES. Jaunā līgumu pakete ar ES parakstīta 2026. gada 2. martā Briselē (EDA). Kantonu padome nobalsoja, ka tautas balsojumā vajadzēs gan tautas, gan kantonu vairākumu (swissinfo); Nacionālā padome par to vēl nav lēmusi. Balsojuma datums nav noteikts.

Nauda un izaugsme. SNB likme kopš 2025. gada 20. jūnija ir 0 % (SNB, 19.06.2025), un 2026. gada 24. septembrī tā atstāta nemainīga (SNB). Inflācija septembrī — 1,0 % (BFS). Eiro 23. oktobrī maksāja 0,9227 frankus (ECB) — salīdzinot ar 2015. gada grīdu 1,20, franks pret eiro ir par ~30 % dārgāks. SECO 17. septembrī paaugstināja 2026. gada izaugsmes prognozi no 0,9 % līdz 1,7 % (SECO).

Abas puses. Tie, kas saka, ka modelis plaisā, norāda uz Honkongu, UBS strīdu, ASV tarifu nestabilitāti un to, ka eksports pusē balstās vienā nozarē: 2025. gadā eksports naudas izteiksmē bija rekordliels, bet reāli samazinājās par 3,8 % (BAZG). Tie, kas saka, ka modelis turas, norāda uz paaugstināto izaugsmes prognozi, zemu inflāciju, 54 mljrd. franku tirdzniecības pārpalikumu 2025. gadā (BAZG), pirmo vietu bagātībā uz pieaugušo un to, ka vēlētāji 2026. gadā noraidīja gan iedzīvotāju skaita griestus, gan neitralitātes iniciatīvu.

Video tēze „piecsimt gadu viena prece — drošība” ir labs stāsts, un tās kodolu dokumenti atbalsta: Šveice tiešām gadsimtiem pārdeva to, kam nevajadzēja izejvielas — karavīrus, uzticamību, precizitāti, klusēšanu. Bet stāsts ir pārāk gluds. Neitralitāte neradās no 1515. gada „mācības”: pirmo reizi to oficiāli pasludināja 1674. gadā, starptautisku garantiju tā ieguva 1815. gadā. Ciems gan samaksāja ceļu uz Ameriku, bet apmēram pusi izceļotāju sarakstā ierakstīja piespiedu kārtā. Uz Gotharda streikotājiem šāva nevis armija, bet pilsoņu sardze un brīvprātīgie, un pirmais šāviens atskanēja bez pavēles. Bāzeles ķīmija auga arī tāpēc, ka drīkstēja kopēt un piesārņot. Un 2026. gadā svarīgākais jautājums nav, vai Šveice ir bagāta — tā ir —, bet vai tā var palikt neitrāla, atvērta un ar vienu lielbanku vienlaikus.