Vai Krievijas impērija brūk? Viņi brīdināja. Neviens no viņiem nav dzīvs

1995. gada pavasarī Džohars Dudajevs, pašpasludinātās Čečenijas Ičkērijas Republikas prezidents, raidījumam „Vzgļad” deva interviju; tās ieraksts ir pusotru stundu garš. Krievijas karš Čečenijā tobrīd ilga apmēram pusgadu. Intervijas pēdējā ceturtdaļā viņš uzskaitīja impērijas, kas pazudušas, tostarp Tamerlāna, Bizantijas un Osmaņu. „Tāpat jāizzūd arī Krievijas impērijai,” viņš teica (video 1:12:08).

Pēc nepilnām divām minūtēm sekoja frāze, ko 2024. gadā kā atsevišķu klipu izplatīja Ukrainas „5 kanāls” (5 kanal, 21.04.2024): „Krievija šodien ir Kartāga, kurai jātiek sagrautai. Vai arī tai jākļūst par demokrātisku tiesisku valsti — kaut arī demokrātijas tur nav ne smakas, tad vismaz par tādu, kas ievēro likumus un tiesības. Vai arī šai valstij jāpazūd no vēstures kartes. Vidusceļa nav.” (1:13:56)

Nepilnu gadu vēlāk Dudajevs bija miris. Šajā rakstā ir četri cilvēki, kas dažādos gados un ļoti dažādos vārdos teica līdzīgu lietu: šāda Krievija nevar pastāvēt bez kara un bez meliem. Visi četri ir miruši. Tas, vai viņiem bija taisnība par impērijas beigām, ir atsevišķs jautājums — un uz to raksta beigās atbild arī tie, kas tam nepiekrīt.

Kāpēc tieši šie četri. Tas nav pilns saraksts. Putina valdīšanas laikā nogalināto un neskaidros apstākļos mirušo kritiķu un žurnālistu ir daudz vairāk (tabula sadaļā „Raksturs, nevis izņēmums”). Šie četri izvēlēti, jo katrs atstāja publisku, pārbaudāmu tekstu par to, kas ir Krievijas vara. Trīs no četrām nāvēm vērtējušas tiesas vai valdības. Dudajevs gāja bojā 1996. gadā, vēl Jeļcina laikā, un viņa nāve dokumentēta mediju avotos.

Kas viņš bija. Padomju aviācijas ģenerālmajors. No 1987. gada viņš komandēja smago bumbvedēju divīziju Tartu Igaunijā. Uz viesnīcas „Barclay” ēkas Tartu 1997. gada 20. jūlijā atklāja plāksni: šajā ēkā 1987.–1991. gadā strādāja Džohars Dudajevs (Postimees, 21.07.1997). 1991. gadā viņu ievēlēja par Čečenijas prezidentu, un Čečenija pasludināja neatkarību. 1994. gada decembrī Krievija sāka karu.

Ko viņš teica 1995. gadā. Intervija „Vzgļad” (pilns video, 1:29:27) ir datējama pēc satura: viņš piemin Uzvaras dienas 50. gadadienu un saka, ka karš ilgst „jau pusgadu”. Tātad visticamāk 1995. gada maijs; precīzu ētera datumu neatradām. Intervētāja vārds ierakstā nav dzirdams. (Daži YouTube virsraksti apgalvo, ka interviju ņēma Vladislavs Listjevs — tas nav iespējams, jo Listjevu nogalināja 1995. gada 1. martā.)

Intervijā viņš apraksta to, ko sauc par Krievijas Ģenerālštāba plānu: pēc Čečenijas — Kaukāzs, tad Krima, koridors caur Lietuvu un Baltkrieviju uz Kaļiņingradu, „Latvijā divas jūras kara bāzes un septiņas sauszemes bāzes” (1:19:09), arī kāds apgabals Igaunijā (kurš, ierakstā nav skaidri sadzirdams). Un tad teikums, ko Ukrainas mediji citēja jau 2017. gadā (UNIAN, 06.08.2017): „Krimā vēl būs slaktiņš, Ukraina vēl sakausies ar Krieviju kā nesamierināmi pretinieki. Kamēr rusisms pastāv, tas nekad neatteiksies no savām ambīcijām.” (1:21:20)

Krieviju viņš sauc par „reketieri”, kas „ar draudiem, tankiem un armādām izsit sev naudu” (1:22:04), un saka, ka ukraiņi „nekad nesamierināsies ar rusifikāciju” (0:06:55).

Kas piepildījās un kas ne. Krima tika anektēta 2014. gadā, pilna mēroga karš pret Ukrainu sākās 2022. gadā. Bet tas pats „plāns” pēc paša Dudajeva vārdiem bija paredzēts aptuveni „līdz 1995. gada beigām” (1:19:40) — un 1995. gadā tas nenotika. Par Latviju: Krievijas karaspēks no Latvijas bija jāizved līdz 1994. gada 31. augustam (līgums, 2. pants), un līdz tai dienai karaspēks praktiski bija izvests; pēdējie virsnieki aizlidoja tās vakarā (LSM). 1995. gadā vienīgā Krievijas militārā klātbūtne Latvijā bija Skrundas radiolokācijas stacija — „Krievijas militāra iestāde, kas atrodas civilā kontrolē”, bez karabāzes statusa (Skrundas vienošanās). To izslēdza 1998. gada 31. augustā (EDSO). Avotu par „septiņām bāzēm” neatradām. Viņš arī teica, ka Baltijas valstu parlamentārieši atzinuši Krievijas agresiju „de jure” (0:54:10). Baltijas Asamblejas rezolūcija Rīgā 1995. gada 22. aprīlī tiešām „resolutely condemns aggression in Chechnya” un aicina Krieviju pārtraukt čečenu tautas genocīdu un izvest karaspēku (rezolūcija), bet vārda „de jure” tajā nav.

Otra puse. Tajā pašā intervijā Dudajevs runā naida valodā par krieviem kā tautu: „laikam vienīgā tauta uz zemes, kas ne pie kā netic, bezgarīga, amorāla” (0:03:16). Viņš draud: „cīnīsimies, kamēr sadegsim — gan Krievija, gan Čečenija” (0:47:05) un „degs Krievijas pilsētas, ja viņi neattapsies” (0:52:41). Kas lieto viņa „pareģojumus”, nedrīkst klusēt par šo.

Nāve. 1996. gada 21. aprīlī netālu no Gehi-Ču ciema Dudajevs gāja bojā Krievijas aviācijas raķetes triecienā, kad runāja pa satelīttālruni (Kavkaz-uzel; Kommersant, 25.04.2026). Formālu Krievijas valsts paziņojumu neatradām, lai gan Krievijas mediji to dēvē par „oficiālo versiju” — federālo spēku speciālo operāciju. Ģenerālis Anatolijs Kuļikovs, 1995. gada februārī–jūlijā federālo spēku apvienotā grupējuma komandieris Čečenijā, vēlāk iekšlietu ministrs, memuāros raķetes versiju apšaubīja (Rambler / „Ņižegorodskaja pravda”, 29.05.2026).

Un vēl viens fakts, uz ko viņš intervijā atsaucas: no 1944. gada 23. februāra Staļina režīms astoņās dienās izsūtīja visu čečenu un ingušu tautu — pēc NKVD vadītāja Berijas ziņojuma 478 479 cilvēkus (vēsturnieks Pāvels Poļans, Novaja Gazeta). Eiropas Parlaments 2004. gada 26. februārī ieteikumā Padomei „visas čečenu tautas” deportāciju atzina par genocīdu (P5_TA(2004)0121, 15. punkts).

Kas viņa bija. „Novaja Gazeta” žurnāliste, kas gadiem rakstīja par otro Čečenijas karu. Viņas grāmata „Putin's Russia” pirmo reizi iznāca Lielbritānijā 2004. gadā (Harvill Press, tulk. Arch Tait). Krieviski to pilnībā publicēja tikai „Novaja Gazeta” savā vietnē 2007. gada oktobrī, pēc viņas nāves (DW, 24.10.2007).

Ko viņa rakstīja. Grāmatas priekšvārdā: Putins, nācis no „drūmākā pašmāju specdienesta”, pēc ievēlēšanas „nav spējis [..] nogalināt sevī padomju VDK apakšpulkvedi” un turpina „kārtot rēķinus ar pārāk brīvību mīlošiem tautiešiem” (Novaja Gazeta, 22.10.2007). Grāmatas beigās, ko viņa pabeidza rakstīt 2004. gada 6. maijā, dienu pirms Putina otrās inaugurācijas: „Par ko man Putins nepatīk? Lūk, par to. Par vienkāršību, kas ir ļaunāka par zagšanu. Par cinismu. Par rasismu. Par bezgalīgo karu. Par meliem. [..] Par nevainīgi nogalināto līķiem, kas pavada visu viņa pirmo termiņu.” (Novaja Gazeta Europe, 12.05.2022)

Tomēr tajā pašā tekstā viņa vaino ne tikai Putinu: „par visu notiekošo atbildīgi esam mēs. Vispirms mēs — nevis Putins.” Un pati priekšvārdā raksta, ka grāmata nav analīze, bet „emocionālas piezīmes uz malām”.

2004. gada septembris. Ceļā uz Beslanu, lidmašīnā uz Rostovu pie Donas, viņa izdzēra tasi tējas un zaudēja samaņu. Savā tekstā „The Guardian” viņa raksta, ka medmāsa slimnīcā viņai čukstējusi: „they tried to poison you”, un ka, pēc ārstu vārdiem, lidostā ņemtās analīzes iznīcinātas „pēc rīkojuma «no augšas»” (The Guardian, 09.09.2004). Nākamajā dienā „Novaja Gazeta” galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs teica, ka ārsti konstatējuši saindēšanos, bet viela vēl nav zināma (CPJ, 02.09.2004).

Nāve. 2006. gada 7. oktobrī — Putina dzimšanas dienā — viņu nošāva liftā viņas dzīvojamā namā Maskavā (ECT spriedums Mazepa and Others v. Russia, § 7). Piecas dienas vēlāk „Novaja Gazeta” publicēja fragmentus no diviem viņas nepabeigtiem tekstiem par spīdzināšanu Čečenijā (Novaja Gazeta, 12.10.2006).

Putins trīs dienas pēc slepkavības Drēzdenē teica: „viņas ietekmes pakāpe uz politisko dzīvi Krievijā bija ārkārtīgi nenozīmīga”. Tajā pašā atbildē viņš teica, ka slepkavība varai nodara „daudz lielāku kaitējumu nekā viņas publikācijas” un ka vainīgie „jāatrod, jāatmasko un jāsoda” (kremlin.ru, 10.10.2006).

Kas tika noskaidrots. 2014. gada 9. jūnijā Maskavas pilsētas tiesa organizatoram Lom-Ali Gaitukajevam un šāvējam Rustamam Mahmudovam piesprieda mūža ieslodzījumu, bijušajam policistam Sergejam Hadžikurbanovam — 20 gadus, brāļiem Džabrailam un Ibragimam Mahmudoviem — 14 un 12 gadus. Tiesa konstatēja, ka slepkavību pasūtījusi „nenoskaidrota persona”, kas bija neapmierināta ar viņas publikācijām, par vismaz 150 000 ASV dolāru (ECT, § 37). Pasūtītājs nav noskaidrots. 2021. gada 7. oktobrī iestājās noilgums (Novaja Gazeta).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2018. gadā ar piecām balsīm pret divām atzina, ka Krievija pasūtītāju nopietni nav meklējusi: gadiem pārbaudīta tikai viena versija, bet versijas par FSB un Čečenijas administrācijas iesaisti nav pārbaudītas. Tiesa gan atzina arī „taustāmus rezultātus” — piecu cilvēku notiesāšanu (ECT, §§ 75–78).

2023. gada novembrī kļuva zināms, ka Hadžikurbanovs pēc karošanas Ukrainā apžēlots. To apstiprināja viņa advokāts (Meduza, 14.11.2023).

Kas viņš bija. Jeļcina laika vicepremjers, vēlāk opozīcijas līderis. Kopā ar Vladimiru Milovu un vēlāk ar Leonīdu Martiņuku viņš izdeva neatkarīgus ziņojumus par Putina varu: ar Milovu „Putins. Rezultāti. 10 gadi” (2010, putin-itogi.ru), ar Martiņuku „Galeru verga dzīve” (2012) par pilīm, jahtām un pulksteņiem (putin-itogi.ru), „Ziemas olimpiāde subtropos” (2013), kurā autori lēsa, ka Sočos izzagti ap 25–30 miljardiem dolāru (putin-itogi.ru).

Ko viņš teica 2014.–2015. gadā. 2014. gada 29. augustā viņš Krievijas karavīriem rakstīja: „Karš ar Ukrainu ir noziegums, kam nav noilguma. [..] Tas nav jūsu karš. Tas nav mūsu karš. Tas ir Putina karš par savu varu un naudu.” (Facebook, pārpublicēja Gordonua tajā pašā dienā). 2015. gada 31. janvārī: „Patiesība ir tā, ka Putins ir karš un krīze.” (Facebook; citēts ziņojuma „Putins. Karš” epigrāfā, PDF)

2015. gada februārī žurnāls „Sobesednik” publicēja interviju ar virsrakstu „Baidos, ka Putins mani nogalinās”. Šo virsrakstu bieži citē kā Ņemcova teikumu, taču burtiski viņš tā neteica. Intervijā viņš stāsta, ka tā saka viņa māte: „Viņš tevi nogalinās!” Uz jautājumu, vai pats baidās, viņš atbild: „Jā… Mazliet. Ne tik ļoti kā mamma.” (pārpublicējums censor.net, 28.02.2015; oriģināls sobesednik.ru no ārzemēm nav pieejams).

Dažas stundas pirms nāves, 2015. gada 27. februārī ap astoņiem vakarā, viņš bija ēterā radio „Eho Moskvi”: „Putins sāka neprātīgu, agresīvu, mūsu valstij un daudziem pilsoņiem nāvējošu kara politiku pret Ukrainu.” Un: „Putins ir melošanas speciālists, viņš ir patoloģisks melis.” (atšifrējums, echofm.online)

Nāve. Apmēram trīsarpus stundas vēlāk, ap 23:30, uz Lielā Moskvoreckas tilta „tiešā Kremļa tuvumā” viņu nošāva ar sešiem šāvieniem (ECT, Nemtsova v. Russia, §§ 6–7). Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs jau tajā pašā naktī atstāstīja Putina vērtējumu: slepkavībai „ir visas pasūtījuma pazīmes, un tai ir izteikti provokatīvs raksturs” (Meduza, 28.02.2015).

Ziņojumu, ko viņš bija sācis, pabeidza viņa līdzgaitnieki. „Putins. Karš” tika prezentēts Maskavā 2015. gada 12. maijā. Tajā dokumentēti Krievijas karavīri Donbasā: 2014. gada vasarā, arī pēc kaujām pie Ilovaiskas, Krievijā pēc pieticīgākās aplēses atgriezušies „ne mazāk kā 150 zārku”, karavīru skaits pieaudzis „no 3–5 līdz 8–10 tūkstošiem” (ziņojuma PDF). Tie ir autoru novērtējumi, nevis oficiāli skaitļi.

Kas tika noskaidrots. 2017. gada 13. jūlijā tiesa piesprieda šāvējam Zauram Dadajevam 20 gadus, vēl četriem līdzdalībniekiem — no 11 līdz 19 gadiem (Meduza, 13.07.2017). Par pasūtītāju un organizatoru izmeklētāji nosauca bijušo bataljona „Sever” virsnieku Ruslanu Muhudinovu „kopā ar citām nenoskaidrotām personām” (ECT, § 73); viņš izsludināts starptautiskajā meklēšanā un nav tiesāts. Kas vēl un kāpēc maksāja par slepkavību, nav noskaidrots. Versiju, ka slepkavas atriebušies par Ņemcova atbalstu „Charlie Hebdo”, pašas izmeklētāji noraidīja, jo gatavošanās sākās jau 2014. gada septembrī; oficiālais motīvs ir „par atlīdzību” (ECT, § 79).

2022. gadā „Bellingcat”, „The Insider” un BBC atklāja, ka FSB grupa Ņemcovam sekoja vismaz 13 braucienos no 2014. gada maija līdz 2015. gada februārim (BBC). Vai šī grupa bija saistīta ar slepkavām, nav pierādīts. „The Insider” raksta, ka jautājums „is still open”, lai gan uzskata, ka grupas pārslēgšanās uz citu opozicionāru, Vladimiru Kara-Murzu, divas dienas pirms slepkavības liecina, ka FSB par to zināja (The Insider). Peskovs BBC: „Izskatās pēc kārtējā safabricējuma” (BBC).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2023. gada 11. jūlijā vienbalsīgi atzina, ka Krievija nav efektīvi izmeklējusi, kas slepkavību pasūtīja, un nav jēgpilni pārbaudījusi politisko motīvu: izmeklētāji to sākumā apsvēra, bet atmeta bez jebkāda pamatojuma. Ņemcova meitas apgalvojumi, ka slepkavība bija politiski motivēta un ka varētu būt iesaistītas valsts amatpersonas, tiesas vārdiem „nebūt nav neticami” (ECT, §§ 116, 118, 125).

Kas viņš bija. Jurists un korupcijas apkarotājs, kura Korupcijas apkarošanas fonds (FBK) izmeklēja Putina loku. Viņa video „Pils Putinam” (2021. gada 19. janvāris) YouTube līdz šim noskatīts vairāk nekā 138 miljonus reižu (YouTube, skatīts 26.10.2026).

Arī viņš nebija bez impērijas refleksiem. 2014. gadā uz jautājumu, vai viņš kā prezidents mēģinātu atdot Krimu Ukrainai, viņš atbildēja: „Kas tad Krima ir, sviestmaize ar desu, ko šurpu turpu atdod?” Iepriekšējā atbildē viņš bija teicis, ka Krima sagrābta, „rupji pārkāpjot visas starptautiskās normas”, bet paliks Krievijas daļa, un pēc tam ierosināja „normālu referendumu” (Eho Moskvi, 15.10.2014, arhīvs). Tajā pašā intervijā viņš integrāciju nosauca par „dabisku procesu”, bet teica, ka „tagad nevar vienkārši pievienot sev Ukrainu, līdz ar to Baltkrieviju, Baltiju, Kazahstānu”, jo „tā ir utopija, tās ir muļķības”. 2008. gadā, Krievijas–Gruzijas kara pirmajā dienā, viņš prasīja izraidīt no Krievijas visus Gruzijas pilsoņus (viņa blogs, 08.08.2008). „Amnesty International” 2021. gadā rakstīja, ka viņa 2007.–2008. gada izteikumi „varēja būt aicinājums uz naidu”, un tajā pašā paziņojumā viņam atjaunoja sirdsapziņas ieslodzītā statusu (amnesty.org). 2023. gada februārī, jau cietumā, viņš rakstīja: Ukrainas robežas ir „tādas pašas kā Krievijas — starptautiski atzītās, noteiktas 1991. gadā. [..] Te nav ko apspriest.” (navalny.com, 20.02.2023)

2020. gada augusts. 20. augustā lidmašīnā no Tomskas viņam kļuva slikti. Vācijas valdība 2. septembrī paziņoja, ka Bundesvēra laboratorija atradusi „Novičok” grupas nervu paralītisko vielu (Bundesregierung, 02.09.2020); 14. septembrī tā paziņoja, ka to apstiprinājušas Francijas un Zviedrijas laboratorijas (Bundesregierung, 14.09.2020). Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija (OPCW) apstiprināja holīnesterāzes inhibitoru, kas strukturāli līdzīgs vielām konvencijas sarakstos 1.A.14 un 1.A.15; tās parasti sauc par „Novičok” grupu, bet pati OPCW šo vārdu nelieto (OPCW S/1906/2020). Putins 17. decembrī: „Kam viņš vajadzīgs? Ja būtu gribējuši, droši vien būtu novesuši līdz galam.” (kremlin.ru)

2021. gada februāris. Pēc atgriešanās Krievijā un aresta viņš tiesā 2. februārī teica, ka Putins vēsturē paliks kā indētājs: „Bija Aleksandrs Atbrīvotājs vai Jaroslavs Gudrais, un mums būs Vladimirs Apakšbikšu Indētājs.” (navalny.com) Tas ir mājiens uz decembra sarunu, kurā FSB darbinieks Konstantīns Kudrjavcevs, nezinot, ar ko runā, Navaļnijam stāstīja, ka viņam likts attīrīt Navaļnija apakšbikses, īpaši to iekšpusi; no tā „The Insider” secina, ka inde bija tur (The Insider). Tajā dienā tiesa 2014. gada nosacīto trīsarpus gadu sodu aizstāja ar reālu. Vēlāk sekoja 9 gadi (2022) un 19 gadi sevišķā režīma kolonijā (2023).

Dokumentālajā filmā „Navaļnijs” (2022) režisors viņam jautā, ko viņš novēlētu, ja viņu nogalinātu. Viņš atbild vispirms angliski, tad krieviski (tulkojam krievu daļu): „Nepadodieties, nevajag, nedrīkst padoties. Ja tas noticis, tas nozīmē, ka mēs šajā brīdī esam neparasti stipri, ja jau viņi nolēma mani nogalināt.” (filmas fragments, Madman Films, 16.02.2024)

Nāve. 2024. gada 16. februārī Jamalas-Ņencu apgabala sodu izpildes pārvalde paziņoja, ka viņš nomiris kolonijā IK-3 Harpā aiz polārā loka: „pēc pastaigas sajuties slikti”, „nāves cēloņi tiek noskaidroti” (FSIN, arhīva kopija). Krievijas Izmeklēšanas komiteja vēlāk atteicās sākt krimināllietu un nāves cēloni nosauca par „kombinētu slimību” (Meduza, 15.08.2024).

2026. gada 14. februārī Lielbritānija, Zviedrija, Francija, Vācija un Nīderlande kopīgi paziņoja, ka paraugos „pārliecinoši apstiprināta” epibatidīna klātbūtne — inde, kas sastopama Dienvidamerikas šautriņvardēs un Krievijas dabā nav sastopama (to var arī sintezēt). „Saindēšanās ļoti iespējams bija viņa nāves cēlonis”; Krievijai bija „līdzekļi, motīvs un iespēja” (Francijas ĀM). ES 2026. gada jūlijā sankcionēja sešus Krievijas zinātniekus, kas saistīti ar epibatidīnu (ES Padome, 03.07.2026). Kremļa preses sekretārs Peskovs apsūdzības sauca par „neobjektīvām un ne uz ko nebalstītām” (NG Europe, 16.02.2026).

Otra puse. 2024. gada aprīlī „The Wall Street Journal” ziņoja, ka ASV izlūkdienesti uzskata: Putins „visticamāk nav pavēlējis” nāvi tieši tajā brīdī. Tas pats vērtējums gan „neapstrīd Putina vainu” (WSJ teksts, pārpublicēts To Vima).

Tiesa. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Navalnyy v. Russia (No. 4) (2026. gada 3. februārī) nav spriedums par nāves cēloni. Tas atzīst, ka viņa apcietināšana bija nelikumīga, ka iestādes zināja vai tām vajadzēja zināt par reālu risku viņa dzīvībai un to nenovērtēja, ka 39 dienu patvaļīga miega atņemšana un galvas noskūšana bez tiesiska pamata kopā bija necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās, un ka Krievija neizpildīja ECT rīkojumu viņu atbrīvot (ECT). Jau 2018. gadā ECT Lielā palāta atzina, ka divu viņa aizturēšanu mērķis bija „apspiest politisko plurālismu” (ECT, § 175).

Šie četri nav vieni. Tālāk ir daļa no Putina varas laikā nogalināto vai aizdomīgos apstākļos mirušo saraksta, sadalīta pēc tā, cik daudz ir pierādīts.

No šeit minētajiem gadījumiem Putina vārdu oficiālie secinājumi nosauc tikai divās britu izmeklēšanās, Litviņenko un Stērdžesas lietā, un arī tur ar „visticamāk” vai „jābūt autorizētai”. Berlīnes tiesa runā par Krievijas valsts iestādi, Putinu nenosaucot. Par Poļitkovsku un Ņemcovu godīgi var teikt: nogalināti, pasūtītājs nav tiesāts, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka Krievija to nopietni nav meklējusi. Par Navaļniju: nomira Krievijas cietumā; piecas Eiropas valdības uzskata, ka viņu noindēja.

Brīdinājumi bija arī pirms 1991. gada. 1969. gadā padomju disidents Andrejs Amalriks uzrakstīja eseju „Vai Padomju Savienība pastāvēs līdz 1984. gadam?”: „Man nav šaubu, ka šī lielā austrumslāvu impērija [..] ir iegājusi pēdējos savas pastāvēšanas gadu desmitos.” (teksts, „Antoloģija samizdata”) Iznākumu viņš uzminēja, bet ne ceļu: režīma krišanu „starp 1980. un 1985. gadu” viņš paredzēja pēc kara ar Ķīnu, kas nenotika. 1970. gadā viņu arestēja par viņa darbiem un intervijām. CIP pašas vēsturnieki 1999. gadā rakstīja, ka aplēses „paredzēja tuvojošos padomju sistēmas implozīju” un bieži „precīzi paredzēja notikumu vai attīstību, bet kļūdījās, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai tas īstenotos” (CIA, At Cold War's End).

Tie, kas uzskata, ka Krievijas Federācija var sabrukt. Analītiķis Janušs Bugajskis (Jamestown Foundation) grāmatā „Failed State” (2022) raksta, ka Krievijas Federācijas sabrukums būs „trešā impērijas sabrukuma fāze” pēc Austrumu bloka un PSRS (Atlantic Council, 08.09.2022) un ka Putins, kas nāca pie varas, lai novērstu Krievijas sabrukumu, „varētu palikt atmiņā kā tas, kurš to paātrināja” (Jamestown, 01.08.2022).

Tie, kas tam netic. Nikolajs Petrovs (viesziņojums Stokholmas Austrumeiropas pētījumu centram SCEEUS, 2023): „nav ne objektīvu, ne subjektīvu izredžu valsts sabrukumam ne tagad, ne paredzamā nākotnē” — lai gan viņš piebilst, ka Krievija varētu „drupt no malām”, īpaši Kaukāzā (SCEEUS). Opozīcijas politiķis Vladimirs Milovs, kurš kopā ar Ņemcovu rakstīja ziņojumus: tēma ir „pilnīgi nereāla”, apstākļu Krievijas sadalīšanai atsevišķās valstīs nav (LibMod, 31.08.2023). Džeimss Niksijs, bijušais „Chatham House” Krievijas un Eirāzijas programmas direktors (2026): ekonomikas sabrukumu tuvākajā laikā negaidīt, notiek „ilgtermiņa sairšana un vadīta lejupslīde” (SCEEUS, 20.02.2026). Viljams Diksons (RUSI) un Maksims Beznosjuks „Atlantic Council” blogā (2026): pazīmju, ka Krievija atkārtotu 1917. vai 1991. gadu, maz, „taču beigas var pienākt pēkšņi” (Atlantic Council, 09.02.2026).

Daži skaitļi. 2021. gada tautas skaitīšanā par krieviem sevi nosauca 80,85 % no tiem, kas norādīja tautību — bet tikai 71,73 % no visiem iedzīvotājiem, jo 11,27 % tautību nenorādīja (redakcijas aprēķins pēc Rosstat tabulas; skaitīšanā iekļauta arī anektētā Krima). Neatkarīgais izdevums „Mediazona” kopā ar BBC līdz 2026. gada 23. oktobrim vārdā identificējis 282 993 karā pret Ukrainu kritušus Krievijas karavīrus — tas ir minimums, ne pilnais skaits (Mediazona).

Ko saka Kremlis. 2005. gadā Putins PSRS sabrukumu nosauca par „gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” (kremlin.ru, 25.04.2005). 2021. gadā viņš rakstīja, ka „krievi un ukraiņi ir viena tauta” (kremlin.ru, 12.07.2021). 2022. gada 21. septembrī, izsludinot mobilizāciju, viņš teica, ka Rietumi grib, lai Krievija „sabruktu daudzos nāvīgi savā starpā naidīgos reģionos un apgabalos” (kremlin.ru). Runas par sabrukumu Kremlis pats izmanto, lai mobilizētu.

1. Visi četri publiski un dokumentēti saistīja Krievijas varu ar karu un meliem. Dudajevs 1995. gadā runāja par slaktiņu Krimā un karu ar Ukrainu, kas notika 2014. un 2022. gadā, bet arī par lietām, kas nenotika. Ņemcovs sāka vākt pierādījumus par Krievijas karavīriem Ukrainā jau 2014. gadā; ziņojumu pēc viņa nāves 2015. gada maijā pabeidza līdzgaitnieki.
2. Dudajevs gāja bojā Krievijas federālo spēku operācijā, pēc izplatītākās versijas — raķetes triecienā. Poļitkovsku un Ņemcovu nošāva; izpildītāji notiesāti, pasūtītāji nav tiesāti. Navaļnijs nomira Krievijas cietumā; piecas Eiropas valdības ir pārliecinātas, ka viņš tika noindēts.
3. Lielākā daļa šeit citēto analītiķu nesaskata pazīmes, ka Krievijas Federācija tuvākajā laikā sabruks (izņēmums ir Bugajskis). Arī 1991. gada sabrukuma laiku un veidu neviens no šeit citētajiem precīzi neparedzēja.
4. Dudajeva 1995. gada formulas otro daļu — valsts, kas „ievēro likumus un tiesības” — Krievija nav izpildījusi. Poļitkovskas un Ņemcova slepkavību pasūtītāji, pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas vārdiem, nopietni nav meklēti, un par Navaļnija nāvi Izmeklēšanas komiteja atteicās sākt krimināllietu.