Politika · Latvija · 2026

Ainārs Šlesers un “Latvija pirmajā vietā”

Darītāja tēls pret dokumentētu ierakstu

Jānis Knēziņš · Publicēts: 13.07.2026 · Pēdējoreiz atjaunots: 16.10.2026 (faktu labojumi — sk. „Labojumi” raksta beigās) · Papildināts: 19.10.2026, 27.10.2026

Ainārs Šlesers gandrīz trīsdesmit gadus konsekventi veido un uztur vienu centrālo politisko tēlu — darītāju. Nevis programmu. Nevis ideoloģiju. Sevi.

Cilvēku, kurš nesēž komisijās, neraksta koncepcijas piecus gadus, bet atnāk, izlemj un panāk rezultātu, kamēr citi vēl diskutē. Tā šo tēlu formulē pats Šlesers un viņa partija — “darītājs”, “buldozers”. Šis raksts pārbauda, cik lielā mērā tas sakrīt ar dokumentēto.

Tēls darbojas politiski kopš 1998. gada, kad Šlesers pirmo reizi ienāca Saeimā. 2026. gadā to apstiprina arī reitingi: SKDS aptaujā, kas veikta Latvijas Televīzijas pasūtījumā 2026. gada 6.–16. jūnijā un publicēta 2. jūlijā, partiju “Latvija pirmajā vietā” (LPV) starp visiem aptaujātajiem atbalstīja 9,8%; pārrēķinot tikai uz izlēmušajiem un vēlēšanās gatavajiem piedalīties respondentiem, LPV ierindojās otrajā vietā ar 15%, aiz jaunā premjera partijas “Apvienotais saraksts” ar 17,1% (LSM, 02.07.2026).

Bet tēls un ieraksts nav viena un tā pati lieta. Tieši tur, kur tie šķiras, sākas šis raksts.

Šleseram aiz muguras ir piecas Saeimas, vismaz piecas juridiski atšķirīgas politiskās organizācijas, trīs ministru amati, viena vēl neizšķirta krimināllieta un viens jau noticis precedents — 2025. gadā Rīgā —, kur viņa partija saņēma visvairāk balsu pilsētā un tik un tā palika ārpus varas. Ja tas atkārtosies 2026. gada oktobrī nacionālā mērogā, tas vairs nebūs negadījums. Tas būs modelis.

Šis teksts nemēģina pateikt, vai Šlesers ir labs vai slikts politiķis. Tas mēģina atbildēt uz šaurāku jautājumu: ko tieši viņš ir izdarījis, ko no tā var pārbaudīt, un kur beidzas dokumentēts fakts un sākas tēls, ko pats sev uzbūvējis trīsdesmit gadu garumā.

FOTO

LPV līderi: Ainārs Šlesers, Vilis Krištopans, Linda Liepiņa, Edmunds Zivtiņš.

Kolāža apkopota no oficiālām portretu fotogrāfijām (Saeima, Eiropas Parlaments); atsevišķu attēlu avoti un licences šai izpētei nav individuāli pārbaudīti.

Aināra Šlesera politiskā trajektorija, 1998–2026

Kā radās politiķis, kurš sevi pozicionē kā “darītāju”

Ainārs Šlesers dzimis 1970. gada 22. janvārī Rīgā ar uzvārdu Leščinskis; uzvārdu viņš mainīja 1992. gadā (Saeimas 7. sasaukuma deputāta arhīvs). Deviņdesmito gadu sākumā viņš dzīvoja un strādāja Norvēģijā, pēc tam atgriezās Latvijā un iesaistījās uzņēmējdarbībā — tas ir posms, kas apstiprināts viņa oficiālajā, Latvijas Vēstnesī publicētajā biogrāfijā.

Politikā viņš ienāca 1998. gadā, 28 gadu vecumā, kandidējot Vidzemes vēlēšanu apgabalā no Raimonda Paula veidotās Jaunās partijas saraksta. Viņš tika ievēlēts 7. Saeimā — pats Pauls saņēma 28 935 punktus, Šlesers otrajā vietā ar 23 008 punktiem (CVK arhīvs, 7. Saeima). Uz brīdi viņš kļuva arī par Jaunās partijas frakcijas priekšsēdētāju (Saeimas arhīvs).

Modelis, kas vēlāk atkārtosies vēl vairākas reizes, parādās jau šeit: enerģija, ātra izvirzīšanās, ātrs konflikts. 2000. gadā Jaunā partija sašķēlās, un Šlesers no tās tika izslēgts. Tā vietā, lai pielāgotos esošajai politiskajai videi, viņš izvēlējās veidot jaunu politisku projektu — modelis, kas viņa karjerā atkārtosies vairākkārt.

Ko šī nodaļa pierāda: jau karjeras pirmajos divos gados nostiprinās modelis, kas atkārtosies vēl vismaz sešas reizes līdz 2026. gadam — strauja izvirzīšanās, konflikts ar partneriem un jauna politiska projekta būvēšana no nulles, nevis iepriekšējā labošana.

GRAFIKS

Šlesera politisko amatu un mandātu statusa trajektorija, 1998–2026 — izpildvaras amati, deputāta/partijas vadītāja periodi un periodi ārpus amata, viena grafika ietvaros.

Datu avots: CVK, Saeimas arhīvs, LSM, Diena, tvnet.lv, Lursoft — pilns avotu saraksts raksta beigās. Trajektorijas augstums atspoguļo dokumentētu amata/mandāta statusu, nevis skaitlisku popularitātes vai ietekmes indeksu.

1998–1999: pirmais ministra amats, kas beidzās ātrāk, nekā sākās

1998. gadā, joprojām esot Jaunās partijas deputāts, Šlesers kļuva par ekonomikas ministru Viļa Krištopana valdībā (Saeimas 7. sasaukuma deputāta arhīvs). Tā bija viņa pirmā reālā pieredze izpildvarā — un tā bija īsa. Amats beidzās 1999. gadā, pirms Krištopana valdības krišanas, kontekstā ar konfliktu ar politiskajiem partneriem, nevis ar vienkāršu pilnvaru izbeigšanos (Providus.lv, “Varas kampēji IV”). Precīzu datumu un tiešu iemeslu šai izpētei neizdevās apstiprināt primārā dokumentā — tāpēc tas šeit paliek vispārīgi formulēts.

Svarīgāk par datumu: šeit pirmo reizi bija iespējams pārbaudīt, vai uzņēmēja un “darītāja” pašprezentācija spēj pārvērsties reālā valsts pārvaldē. Atbilde toreiz bija — daļēji, un uz īsu laiku.

Divdesmit septiņus gadus vēlāk Krištopans un Šlesers atkal atrodas vienā projektā. 2026. gada 16. maijā LPV kongresā Šlesers nosauca Krištopanu kā piedāvāto finanšu ministru topošajā “ēnu kabinetā” — tieši to pašu amatu, ko Krištopanam bija piedāvājis jau 2021. gadā, LPV dibināšanas kongresā (LSM, 16.05.2026; jauns.lv, 14.08.2021).

Šeit ir vietā nosaukt principu, kas piemērots visā šajā rakstā: pārliecinoša runa pati par sevi nav kompetences pierādījums. Vēlētājam ir lietderīgi katru publisku apgalvojumu pārbaudīt pret dokumentējamiem faktiem — neatkarīgi no tā, kurš politiķis to izsaka. Šis princips tiek piemērots vienādi visiem šajā rakstā analizētajiem politiķiem, gan Krištopanam, gan Šleseram pašam.

Ko šī nodaļa pierāda: pirmais ministra amats iezīmē modeli, kas raksturos visu turpmāko karjeru — reāla izpildvaras pieredze, kas beidzas ātri un konfliktā ar partneriem, nevis dabiskā pilnvaru izbeigšanās ceļā.

2001–2004: jauna partija, pirmais lielais vēlēšanu rezultāts

2001. gadā Šlesers dibināja Jauno Kristīgo partiju. 2002. gadā — jau kā “Latvijas Pirmās partijas” (LPP) dibinātājs un līderis — viņš kandidēja 8. Saeimā. Precīzs mehānisms, kā viena partija pārtapa otrā, šai izpētei nav neatkarīgi apstiprināts; droši zināms ir tas, ka LPP kandidātu sarakstu 8. Saeimas vēlēšanām oficiāli publicēja “Latvijas Vēstnesis” 2002. gada augustā (Nr. 123, 31.08.2002).

Rezultāts bija spēcīgs debijai: LPP saņēma 94 752 balsis jeb 9,5% no kopējā balsu skaita un ieguva 10 mandātus (CVK, 8. Saeimas vēlēšanas). Šlesers kļuva par Ministru prezidenta biedru Einara Repšes valdībā. Šis amats ilga nedaudz vairāk par gadu — 2004. gada janvārī viņš atkāpās pēc paša premjera pieprasījuma un atgriezās deputāta krēslā, lai gadu vēlāk atkal ieņemtu izpildvaras amatu, šoreiz ilgākam laikam un ar lielāku redzamību (Saeimas arhīvs).

Trīs partijas nosaukumi trīs gados nav biogrāfijas kļūme. Tas ir modelis, kas atkārtosies vēl četras reizes līdz 2026. gadam.

Ko šī nodaļa pierāda: pirmais lielais vēlēšanu panākums (10 mandāti, 9,5% balsu) un pirmais augstais valdības amats ienāk vienlaikus ar pirmo partijas pārdēvēšanas ciklu. No paša sākuma viņa politiskā ietekme un organizatoriskā nestabilitāte aug kopā, nevis pretrunā viena otrai.

2004–2009: satiksmes ministra amats, Ryanair līgums un tā divas puses

Šlesers bija satiksmes ministrs divos posmos — no 2004. gada 9. marta līdz 2006. gada 17. martam (Induļa Emša un pirmajā Aigara Kalvīša valdībā) un no 2006. gada 7. novembra līdz 2009. gada 12. martam (otrajā Kalvīša un Ivara Godmaņa valdībā), kopā aptuveni četrus gadus un četrus mēnešus (MK valdību sastāvi; Saeimas 9. sasaukuma deputāta arhīvs). Šo posmu viņš pats visbiežāk min kā “darītāja” tēla pierādījumu — un tas ir arī posms, kur viņa personīgo lomu var pārbaudīt visprecīzāk.

Sāksim ar to, ko viņš neizveidoja: “airBaltic” nav Šlesera radīts uzņēmums. To 1995. gada 28. augustā dibināja kā kopuzņēmumu starp Latvijas valsti (51%) un Skandināvijas aviokompāniju SAS (28,5%), pārējo sadalot trim citiem investoriem; pirmais reiss notika tā paša gada 1. oktobrī (airBaltic oficiālā vēsture; Satiksmes ministrijas paziņojums). Kad Šlesers pirmo reizi kļuva par satiksmes ministru, uzņēmums jau deviņus gadus lidoja.

Bet tikpat nepareizi būtu teikt, ka viņam ar Rīgas lidostas izaugsmi nebija nekāda sakara. Satiksmes ministrs nosaka politisko virzienu, pārrauga valsts kapitāla daļu un ietekmē infrastruktūras prioritātes — un tieši šeit atrodas viens no visprecīzāk dokumentētajiem Šlesera personīgajiem lēmumiem visā karjerā: 2004. gada 23. jūlijā Rīgas lidosta un Ryanair parakstīja līgumu ar izteikti zemām apkalpošanas maksām — 4,5 eiro par pasažieri un tikai 1 eiro (nevis toreizējais standarts, ap 500 eiro) par lidmašīnas virszemes apkalpošanu. Līgums tika noslēgts pēc Šlesera rīkojuma; tiesvedības materiālos vēlāk atklājās gadu ilga tieša sarakste starp viņu un Ryanair vadību pirms parakstīšanas (Jauns.lv).

Rezultāts bija straujš: no 711 753 pasažieriem 2003. gadā līdz 3,69 miljoniem 2008. gadā lidosta izauga par reģionālu centru (Eiropas Komisijas lēmums C(2019) 4966), kad iepriekšējos 12 gados pieaugums bija bijis vien ap pieciem procentiem (Dienas Bizness).

Tad nāca otra puse. Ryanair vēlāk pats interpretēja līgumu sev izdevīgi un vērsās Londonas Starptautiskajā šķīrējtiesā, kad lidosta mēģināja ieviest jaunu drošības nodevu — un uzvarēja. Rīgas lidostai bija jāmaksā vairāk nekā pusotrs miljons eiro (Jauns.lv). Valsts kontrole vēlāk konstatēja, ka piemērotās atlaides radījušas zaudējumus, un materiāli nonāca KNAB, kas ierosināja kriminālprocesu par iespējamu dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu; KNAB šo procesu 2010. gada 16. aprīlī izbeidza, un apsūdzības Šleseram netika izvirzītas (Pietiek.com). Korekti ir teikt: bija izmeklēšana, kas beidzās bez apsūdzības — nevis ka process turpinās vai ka kāds atzīts par vainīgu.

Šis ir viņa spēks precīzā izteiksmē: viņš spēj uzņemties politisku risku un pieņemt ātru, personīgu lēmumu, un pasažieru skaita lēciens to apstiprina. Bet tieši tur ir arī risks — ātrs lēmums vēl nepierāda, ka valsts noslēgusi labāko iespējamo līgumu ilgtermiņā. Šķīrējtiesas zaudējums rāda: “ātri un droši” ne vienmēr ir viens un tas pats.

Šī paša perioda beigās, 2009. gada martā, Godmaņa valdības laikā tika noslēgts jauns “airBaltic” akcionāru līgums — pēdējās dienās pirms Šlesera aiziešanas no amata. Analītiskā prese to raksturojusi kā valstij neizdevīgu vienošanos (Providus.lv). Tas ir fakts par lēmumu, kas dokumentēts; “neizdevīgs” paliek analītisks vērtējums, nevis tiesas konstatējums.

Ko šī nodaļa pierāda: šis ir vienīgais periods karjerā, kur Šlesera personīgo lēmumu var izsekot līdz konkrētam, izmērāmam rezultātam — gan pozitīvam (pasažieru skaits), gan negatīvam (šķīrējtiesas zaudējums). Viņa “darītāja” tēla faktiskais pamats ir šis nepilnu četrarpus gadu posms, nevis vēlākā, plašāk komunicētā versija.

Kā ministra amats pārvērtās par amatu tīklu (“astoņkājis”)

2006. gadā žurnāliste Sanita Jemberga laikrakstā “Diena” publicēja izmeklējumu, kurā aprakstīja tīklu, kā Šlesers savā pārraudzībā esošo valsts uzņēmumu vadošajos amatos ievietoja sev un partijai lojālus cilvēkus — tīklu, kam ātri pielipa nosaukums “Šlesera astoņkājis” (old.deputatiuzdelnas.lv, ar atsauci uz Diena). Konkrēti nosaukti gadījumi: Šlesera šofera dēls Kaspars Upenieks, bez atbilstošas pieredzes iecelts “Pasažieru vilciena” valdē ar 4000 latu algu; uzņēmējs Dainis Liepiņš, kurš vienlaikus ieņēma vairāk nekā desmit apmaksātus amatus dažādu valsts uzņēmumu padomēs un valdēs; un bijušais Šlesera preses sekretārs Lauris Dripe, kurš dažu gadu laikā izauga līdz LVRTC valdes priekšsēdētāja krēslam (old.deputatiuzdelnas.lv).

Šis pats Lauris Dripe vēlāk, jau kā LVRTC bijušais vadītājs, ir viens no apsūdzētajiem otrajā digitālās televīzijas krimināllietā, kurai pievērsīsimies tālāk (nra.lv, 19.06.2026) — divi atsevišķi, gadu desmitiem šķirti procesi krustojas vienā un tajā pašā cilvēkā.

“Dienas Bizness” vēlāk apkopoja plašāku ainu: kopumā valsts uzņēmumu pārvaldēs Šlesera ietekmes lokā strādājuši teju 120 ar partijām saistīti cilvēki, un neviens no viņiem netika izvēlēts konkursa kārtībā; visvairāk šādu amatu — 16 uzņēmumos — bija tieši Satiksmes ministrijas pārraudzībā (Dienas Bizness).

Godīgums prasa piebilst: paša “Diena” izmeklējuma autori atzīmē, ka lojālu cilvēku iecelšana valsts uzņēmumu pārraudzības amatos Latvijas politikā nebija — un nav — unikāla Šlesera prakse; līdzīgi rīkojušies arī citi politiķi dažādos periodos (old.deputatiuzdelnas.lv). Atšķirība, ko izceļ pats izmeklējums, ir apmērā un sistemātiskumā, nevis principā.

Precīzi jāatšķir, kas ir pierādīts un kas nav. Pats iecelšanas fakts — vārdi, amati, algas, datumi — ir dokumentēts vairākos neatkarīgos izmeklējumos un nav apstrīdēts. Vai šī prakse bijusi nelikumīga, ir cits jautājums — Latvijas likumi tolaik neparedzēja konkursu obligātumu uzņēmumu padomju vietām, un šis raksts par to neizsaka juridisku vērtējumu. Droši var teikt: ministra amats Latvijā dod ne tikai politisku virzienu, bet arī reālu, personisku ietekmi pār simtiem labi apmaksātu amatu iecelšanu — un Šlesera gadījumā šī ietekme tika izmantota sistemātiski un plaša mēroga veidā, ko pats izmeklējums raksturoja kā nepieredzētu pēc apjoma, lai gan ne pēc principa.

Ko šī nodaļa pierāda: ministra amats viņam nozīmēja ne tikai politisku virzienu, bet reālu personisku kontroli pār simtiem amatu un algu — ietekmes formu, kas nav redzama vēlēšanu zīmē, bet ir dokumentēta žurnālistikā. Tā ir cita vara nekā tā, par kuru balso vēlētājs.

2006: Jūrmalgeitas skandāls un Šlesera liecinieka statuss

2006. gada 18. martā Jūrmalas domē bija paredzēta sēde par jaunā mēra ievēlēšanu. Deputāts Ilmārs Ančāns ziņoja KNAB par piedāvātu 20 000 eiro kukuli, lai viņš balsotu par vēlamo kandidātu — Juri Hlevicki (lv.wikipedia.org/Jūrmalgeita, ar atsauci uz KNAB izmeklēšanas materiāliem). KNAB arestēja vairākas personas, lieta nonāca tiesā.

Plašāku sabiedrības uzmanību skandāls, kas iesakņojās kā “Jūrmalgeita”, ieguva 2006. gada martā, kad LTV raidījums “De facto” publiskoja noklausītas telefonsarunas starp lietā apsūdzētajām personām un vairākiem toplīmeņa politiķiem, tostarp tālaika satiksmes ministru Šleseru un bijušo premjeru Andri Šķēli — sarunas, kurās viņi apsprieda koalīcijas veidošanu Jūrmalas domē ar tiem pašiem cilvēkiem, kas vienlaikus piedāvāja kukuli.

Politiskās sekas Šleseram tomēr bija reālas. 2006. gada 15. martā premjers Aigars Kalvītis pieprasīja viņa demisiju, un Šlesers no satiksmes ministra amata atkāpās — nekad neatzīstot saistību ar kukuļošanas shēmu. Partijas oficiālā atbilde tolaik bija tieša: LPP frakcijas priekšsēdētājas vietniece publiski norādīja, ka partijas rīcībā ir prokuratūras lēmums lietu pret Šleseru izbeigt pierādījumu trūkuma dēļ, un ka partijai nav pamata neticēt ne prokuroram, ne pašam Šleseram (politika.lv, citēts politikudarbi.blogspot.com). Astoņus mēnešus vēlāk, pēc 9. Saeimas vēlēšanām, viņš atgriezās tajā pašā amatā otrajā Kalvīša valdībā — toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par šo atgriešanos publiski teikusi, ka Šlesers tagad ir kā “balta lapa”, jo vēlētāji viņam izteikuši uzticību (lv.wikipedia.org/Jūrmalgeita).

Tas ir modelis, kas atkārtosies: politisks kritums, tad vēlēšanu cikls, tad atjaunota uzticība — bez tā, ka pats jautājums par atbildību kaut kad tiktu galīgi noslēgts vai galīgi noraidīts.

Ko šī nodaļa pierāda: politisks kritums viņa karjerā nekad nav bijis galīgs. Modelis — skandāls, atkāpšanās, vēlēšanas, atgriešanās tajā pašā amatā — atkārtosies vēl vairākas reizes līdz pat 2026. gadam.

2006–2016: sešas partijas, divas vēlēšanas ar nulle mandātiem

Saeimas vēlēšanās 2006. gadā jaunā vēlēšanu apvienība LPP/LC saņēma 77 869 balsis jeb 8,58% un 10 mandātus (CVK, 9. Saeimas vēlēšanas). 2007. gada 25. augustā LPP un „Latvijas ceļš” kopā ar vēl divām partijām nodibināja partiju LPP/LC [Labots 27.10.2026: iepriekš „šī apvienība formāli sapludinājās partijā LPP/LC”; pati vēlēšanu apvienība partijā netika pārveidota (KNAB, 24.04.2008)], un Šlesers kļuva par tās līdzpriekšsēdētāju kopā ar Ivaru Godmani, vēlāk — par vienīgo priekšsēdētāju. 2009. gada 1. jūlijā viņš kļuva par Rīgas domes vicemēru koalīcijā ar toreizējo Saskaņas Centru, mēram esot Nilam Ušakovam. [Labots 27.10.2026: iepriekš teikts „Tajā pašā laikā”, t. i., 2007. gadā. Vicemērs Šlesers bija no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 7. oktobrim (Providus).]

Jau nākamajā, 2010. gada vēlēšanu ciklā LPP/LC apvienojās ar Tautas partiju un vairākām reģionālām partijām jaunā vēlēšanu apvienībā “Par labu Latviju” (PLL), kur Šlesers bija līdzpriekšsēdētājs un premjera amata kandidāts. PLL kopumā ieguva 8 mandātus (CVK, 10. Saeimas vēlēšanas) — akadēmiskā literatūra šo rezultātu raksturojusi kā lielāko vienas politiskās apvienības atbalsta kritumu neatkarīgās Latvijas vēsturē salīdzinājumā ar priekšgājēju partiju iepriekšējo kopējo atbalstu.

2011. gadā, pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosinātā un tautas atbalstītā 10. Saeimas atlaišanas referenduma, notika ārkārtas vēlēšanas. LPP/LC līdz tam brīdim jau bija pārdēvēta par “Šlesera Reformu partiju LPP/LC” — nosaukumu CVK oficiāli reģistrēja 2011. gada 19. augustā (CVK lēmums Nr. 58). Partija, kas gadu iepriekš vēl bija pārstāvēta Saeimā, ārkārtas vēlēšanās nepārvarēja 5% barjeru un zaudēja visus mandātus (lv.wikipedia.org/11. Saeimas vēlēšanas).

Tas pats gads deva vēl vienu kontekstu: 2011. gada maijā Saeima atteicās dot piekrišanu kratīšanai Šlesera dzīvesvietā t.s. “oligarhu lietas” — KNAB izmeklēšanas — ietvaros; šis notikums kalpoja par vienu no fona apstākļiem, kas noveda pie Zatlera lēmuma ierosināt Saeimas atlaišanu (Providus.lv). Šīs lietas juridiskais iznākums šai izpētei nav pārbaudāms primārā avotā un tāpēc netiek uzskatīts par apstiprinātu faktu — tas minēts vienīgi kā dokumentēts konteksts, nevis kā secinājums par vainu. 2011. gada decembrī LPP/LC kongress lēma par partijas likvidāciju.

2013. gadā Šlesers pārņēma jau pastāvošas — 2011. gadā Rēzeknē dibinātas — partijas “Vienoti Latvijai” vadību. Tā nebija LPP/LC juridiskā pēctece, bet gan atsevišķa struktūra. 2014. gada 12. Saeimas vēlēšanās partija ar Šleseru priekšgalā saņēma 1,81% balsu un neiekļuva Saeimā. Neveiksmi Šlesers publiski skaidroja ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tajā pašā gadā, kas, viņaprāt, vēlētājiem drošības jautājumus padarījis svarīgākus par partijas piedāvāto vēstījumu (LSM, 15.02.2016). 2016. gada februārī viņš atstāja arī šīs partijas vadību — to pārņēma cits cilvēks, un partija turpināja pastāvēt bez viņa.

Kopš 2006. gada Šlesers ir bijis saistīts vismaz ar četrām juridiski atšķirīgām politiskajām struktūrām — LPP/LC kā apvienība, LPP/LC kā partija, “Šlesera Reformu partija LPP/LC” kā pārdēvējums, un “Vienoti Latvijai” kā svešas partijas vadības pārņemšana. Divas no tām vēlēšanās zaudēja pilnīgi visus mandātus. Viens vārds, kas raksturo šo periodu labāk par jebkuru saukli: nestabilitāte, kas maskējas kā pastāvīga klātbūtne. Otra puse: katra apvienošanās vai pārdēvēšana notika koalīcijas partneru maiņas vai vēlēšanu neveiksmes kontekstā — process, kāds Latvijas mazajās partijās nav ekskluzīvs Šleseram.

Ko šī nodaļa pierāda: desmit gadu laikā Šlesera personīgā klātbūtne politikā nemainījās, bet viņa vadīto organizāciju vēlēšanu rezultāti sabruka no 10 mandātiem līdz nullei — divas reizes pēc kārtas. Personīgais zīmols un organizatoriskais rezultāts šajā periodā kustējās pretējos virzienos.

2016–2021: politiskā pauze, jauna apsūdzība un atgriešanās ar LPV

No 2016. līdz 2021. gadam Šlesers bija ārpus aktīvās politikas. 2021. gada pavasarī prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību t.s. otrajā digitālās televīzijas krimināllietā (puaro.lv) — lietai pievērsīsimies detalizēti nākamajā nodaļā. Tieši šajā kontekstā, tā paša gada jūnijā, viņš paziņoja par atgriešanos politikā un jaunas partijas veidošanu; viņš pats šo saistību noliedza, uzsverot, ka atgriešanās politikā nav mēģinājums ietekmēt tiesas procesu.

2021. gada 1. jūlijā Šlesers reģistrēja biedrību “Latvija — pirmajā vietā”, kurā viņš pats bija vienīgais valdes loceklis; dibinātāju vidū bija arī bijušais VAS “Latvijas dzelzceļš” viceprezidents Aivars Strakšas un Sandris Točs, kas iepriekš darbojies Alda Gobzema partijā “Likums un kārtība” (Lursoft, citēts puaro.lv).

2021. gada 14. augustā Rīgā notika partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) dibināšanas kongress. Būtiska niansē: par partijas valdes priekšsēdētāju kongress ievēlēja nevis Šleseru, bet Saeimas deputāti Jūliju Stepaņenko, kura vienlaikus tika izvirzīta arī par LPV kandidāti Valsts prezidenta amatam. Šlesers pats kongresā tika nosaukts par partijas premjera amata kandidātu (tvnet.lv, 14.08.2021; jauns.lv, 14.08.2021). Partija tika reģistrēta Uzņēmumu reģistrā 2021. gada 10. septembrī, ģenerālsekretāra amatā ieceļot bijušo CVK priekšsēdētāju Arni Cimdaru, kurš mēnesi vēlāk mira no Covid-19 komplikācijām (tvnet.lv, 10.09.2021).

Formālā struktūra ilga nepilnu pusgadu. Svarīga niansē: Stepaņenko un Švecova 2021. gadā pievienojās LPV vadībai kā jau esošas, 2018. gadā no partijas “Saskaņa” saraksta ievēlētas 13. Saeimas deputātes — LPV tolaik Saeimā vēl nebija ne mandātu, ne oficiālas frakcijas. 2022. gada 4. martā, kara sākumā Ukrainā, partijas paplašinātā valdes sēdē pieņēma nostāju, kas nosodīja Krieviju; Stepaņenko šo sēdi pameta, neizsakot viedokli, savukārt Švecova dažas dienas iepriekš Saeimā nebalsoja par ES kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai — abas tika izslēgtas no partijas (LSM, 04.03.2022). Uz 2022. gada vēlēšanām neviena no viņām LPV sarakstā vairs nekandidēja; abas pārgāja uz jaunizveidoto “Suverēno varu”, no kuras arī startēja, bet netika ievēlētas. [Papildināts 19.10.2026: 2026. gadā abas ievēlētas 15. Saeimā no „Suverēnās varas/Apvienības Jaunlatvieši” saraksta (LSM, 16.10.2026).]

Ko šī nodaļa pierāda: atgriešanās politikā sakrīt laikā ar jaunu krimināllietu, nevis notiek pēc tās atrisināšanas. Un jau pirmajos astoņos mēnešos jaunā partija atkārto veco modeli — formāla, koleģiāla vadības struktūra, kas neizdzīvo pirmo iekšējo konfliktu, un vara atgriežas pie viena cilvēka.

2022: LPV pirmo reizi iekļūst Saeimā

2022. gada 1. oktobra 14. Saeimas vēlēšanās LPV saņēma 57 033 balsis jeb 6,31% no derīgo balsu skaita un ieguva 9 mandātus — oficiālais CVK rezultāts, ko apstiprinājusi gan CVK, gan vairāki neatkarīgi mediji (Diena; LV portāls). [Papildināts 19.10.2026: CVK oficiālais procents ir 6,24% no derīgajām vēlēšanu aploksnēm; 6,31% iznāk no derīgajām vēlēšanu zīmēm. 2026. gada 13,08% rēķināti no aploksnēm.] Ievēlētie LPV deputāti bija Ainārs Šlesers, Mārcis Jencītis, Oļegs Burovs, Kristaps Krištopans, Ričards Šlesers, Linda Liepiņa, Vilis Krištopans, Ramona Petraviča un Edmunds Zivtiņš (LV portāls).

Vilis Krištopans, Linda Liepiņa, Ramona Petraviča un Edmunds Zivtiņš joprojām ir 2026. gada LPV saraksta priekšgalā vai “ēnu kabinetā”. Tas ir vienlaikus stiprā un vājā puse: pieredzējis kodols, kas nemainās, bet arī ierobežots loks, kas nav paplašinājies daudz tālāk par pašu Šleseru un dažiem viņa jau iepriekš pazīstamiem partneriem.

2023. gada jūnijā partiju frakciju atstāja Oļegs Burovs. 2024. gada jūlijā LPV pievienojās Eiropas Parlamenta politiskajai grupai “Patrioti Eiropai” — tai pašai grupai, kurā jau darbojās Vilis Krištopans kā Eiropas Parlamenta deputāts (Krištopana oficiālais profils, Eiropas Parlaments).

Ko šī nodaļa pierāda: pēc divām secīgām nulles rezultāta vēlēšanām (2011, 2014) LPV ir pirmais Šlesera vadītais projekts kopš 2006. gada, kas reāli iekļūst parlamentā. Bet deviņi mandāti un komanda, kas lielā mērā balstās uz jau iepriekš pazīstamiem cilvēkiem, nevis jaunu paaudzi, ir atgriešanās pie iepriekšējā līmeņa, nevis izrāviens jaunā mērogā.

Otrā digitālās televīzijas krimināllieta: pašreizējais juridiskais statuss

Šī ir vienīgā daļa no Šlesera dokumentētās vēstures, kur precizitāte nav izvēle — tā ir pienākums.

Lieta ir saistīta ar notikumiem 2008.–2009. gadā, kad Satiksmes ministrija Šlesera vadībā organizēja konkursu par zemes ciparu televīzijas ieviešanu Latvijā. Prokuratūras ieskatā ministrija mākslīgi nodrošināja, ka projektā kā partneris toreizējam “Lattelecom” (tagad “Tet”) tika piesaistīts uzņēmums “Hannu Digital”, kā rezultātā šis uzņēmums no “Tet” saņēma vairāku miljonu eiro lielus finanšu līdzekļus, nepamatoti sadārdzinot valsts mēroga projektu (LSM, 19.06.2026).

Lietā apsūdzēti vairāki cilvēki: Šlesers, bijušais premjers Andris Šķēle, bijušais “Tet” (toreiz “Lattelecom”) valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Nils Freivalds, bijušais LVRTC valdes priekšsēdētājs Lauris Dripe, bijušais “Hannu Digital” valdes loceklis Gintars Kavacis, kā arī vairāki toreizējie “Tet” vadītāji (nra.lv, 19.06.2026). Prokuratūra lūgusi Šleseru atzīt par vainīgu krāpšanā un piespriest viņam 65 000 eiro naudas sodu bez mantas konfiskācijas (Diena, 19.06.2026).

Process ir garš un vēl nav noslēdzies. Ekonomisko lietu tiesa visus apsūdzētos attaisnoja. Rīgas apgabaltiesa 2023. gada vasarā apelācijas instancē to pašu spriedumu apstiprināja — visi tika attaisnoti. Ģenerālprokuratūra 2024. gada janvārī iesniedza kasācijas protestu, uzskatot, ka apelācijas tiesa pierādījumus izvērtējusi virspusēji. Augstākā tiesa kasācijas tiesvedību ierosināja 2024. gada maijā, un 2026. gada 19. jūnijā Senāta Krimināllietu departaments to izskatīja: attaisnojošais spriedums tika pilnībā atcelts, un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai atpakaļ Rīgas apgabaltiesā (LSM, 19.06.2026; BNN, 19.06.2026).

Šlesers pats šo lietu no paša sākuma publiski raksturojis kā politiski motivētu un safabricētu, noliedzot jebkādu vainu (puaro.lv). Divu tiesu instanču attaisnojošie spriedumi šo viņa nostāju līdz šim ir apstiprinājuši; Senāts attaisnojumu atcēla, norādot uz nepareizu Krimināllikuma 177. panta 3. daļas (krāpšana) piemērošanu un nepilnīgu pierādījumu vērtējumu, taču nav pasludinājis pretēju secinājumu par vainu.

Tas nozīmē tieši šo un neko vairāk: divas tiesas instances jau ir attaisnojušas visus apsūdzētos, tostarp Šleseru; kasācijas instance šo attaisnojumu atcēlusi pēc būtības — konstatējot kļūdas krāpšanas normas piemērošanā un pierādījumu vērtēšanā —, taču vainu nav pasludinājusi; un lieta vēlēšanu dienā, 2026. gada 3. oktobrī, formāli būs atkal jaunas izskatīšanas sākumā Rīgas apgabaltiesā. Nedz Šlesers, nedz jebkurš cits apsūdzētais šajā lietā šobrīd nav notiesāts.

Šis fakts pats par sevi neko nepasaka par vainu vai nevainīgumu — to izšķirs tiesa, nevis šis raksts, nevis medijs, nevis politisks pretinieks. Bet fakts, ka kandidāts uz premjera amatu ietu vēlēšanās ar nenoslēgtu krimināllietu, kurā prokuratūra lūgusi atzīt viņu par vainīgu krāpšanā, ir informācija, kas vēlētājam pienākas zināt precīzi — nedz pārspīlēta, nedz noklusēta.

Ko šī nodaļa pierāda: vienīgais droši zināmais fakts ir tas, ka process nav noslēdzies. Ne vaina, ne nevainīgums šobrīd nav galīgi konstatēts — un tieši šī nenoteiktība, nevis kāds konkrēts spriedums, pavadīs Šleseru līdz pat vēlēšanu dienai.

[Papildināts 19.10.2026: Šlesers ievēlēts 15. Saeimā. Lieta joprojām gaida jaunu izskatīšanu Rīgas apgabaltiesā; tās turpināšanai vajadzīga Saeimas piekrišana — sk. nodaļu „17 mandāti un 12 neatbildēti jautājumi”.]

2025. gada Rīgas dome: visvairāk balsu, bet ārpus koalīcijas

2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Rīgā visvairāk balsu no visām partijām saņēma LPV — 18,17%, apsteidzot gan Nacionālo apvienību (14,2%), gan līdzšinējo mēra partiju “Jaunā Vienotība” (12,9%) (tvnet.lv, 08.06.2025; lv.wikipedia.org/2025. gada Rīgas domes vēlēšanas). Tas bija pārliecinošs vēlēšanu rezultāts. Tas nenozīmēja varu.

Vēl pirms vēlēšanām “Progresīvo” Rīgas līderis Viesturs Kleinbergs bija parakstījis memorandu ar solījumu nākamajā domes sasaukumā nestrādāt vienā koalīcijā ar Šlesera partiju (LSM, 01.06.2025). Pēc vēlēšanām četras partijas — “Progresīvie”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un “Apvienotais saraksts” — apvienojās koalīcijā ar 34 balsīm no 60, atstājot LPV, kas savāca visvairāk individuālo balsu, ārpus varas (LSM, 19.06.2025). LPV šo rezultātu apstrīdēja tiesā; tiesa prasību noraidīja (lv.wikipedia.org/2025. gada Rīgas domes vēlēšanas).

Šlesers pats savu izslēgšanu no koalīcijas publiski raksturoja kā netaisnīgu vēlētāju gribas ignorēšanu. Jūnija beigās viņš rīkoja pulcēšanos Brīvības pieminekļa laukumā, kurā jauno koalīciju nosauca par “praida koalīciju” un aicināja atbalstītājus gatavoties varas maiņai nākamajās vēlēšanās (1188.lv, 28.06.2025). Viņš arī publiski paziņojis, ka LPV atstāšana opozīcijā, neraugoties uz iegūto vēlētāju atbalstu, esot “nāves spriedums” pašai koalīcijai ilgtermiņā (lsm.lv, 08.06.2025).

Augsts atbalsts aptaujās un vēlēšanās nav tas pats, kas spēja veidot valdību.

Balsis mēra, cik cilvēku grib redzēt konkrētu seju pie varas. Koalīcija mēra ko citu — vai citas politiskās elites ir gatavas ar šo seju sēsties pie viena galda.

2025. gada Rīgā atbilde uz otro jautājumu bija “nē”, neatkarīgi no atbildes uz pirmo.

Ko šī nodaļa pierāda: 2025. gada Rīga ir pirmais reālais, novērojamais gadījums, kur var pārbaudīt, kas notiek, ja Šlesers uzvar vēlēšanās, bet citas partijas atsakās ar viņu valdīt. Atbilde uz šo jautājumu nacionālā mērogā vairs nav hipotēze — tā jau ir notikusi vienu reizi.

LPV 2026. gada saraksts: kodols, jaunpienācēji un koalīcijas ierobežojumi

2026. gada 16. maijā LPV kongresā Šlesers nosauca partijas “ēnu kabinetu”: Vilis Krištopans kā piedāvātais finanšu ministrs, Linda Liepiņa kā Saeimas priekšsēdētājas amata kandidāte, Edmunds Zivtiņš kā piedāvātais iekšlietu ministrs, Ilze Stobova kā piedāvātā izglītības un zinātnes ministre, Valkas mērs Vents Armands Krauklis (Vidzemes partija) kā piedāvātais viedās administrācijas, reģionālās attīstības un zemkopības ministrs, LPV preses sekretāre Līga Krapāne kā piedāvātā kultūras ministre, un bijušais ilggadējais Rīgas ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs kā piedāvātais satiksmes ministrs (LSM, 16.05.2026).

Zīmīgi, ka satiksmes ministra amatam — tam pašam portfelim, kas ir Šlesera “darītāja” tēla pamatā — viņš nenosauca sevi, bet gan karjeras ostas administratoru. Vienam amatam, labklājības ministram, avots vienlaikus min trīs vārdus (Ramonu Petraviču, Ainaru Baštiku un Andreju Klementjevu), nepaskaidrojot, vai tas ir viens galīgs kandidāts vai izvēles saraksts — tāpēc šeit tas atstāts neprecizēts, nevis izdomāts.

2026. gada vasarā partija iesniedza CVK pilnu 125 kandidātu sarakstu visos piecos vēlēšanu apgabalos (CVK, 15. Saeimas kandidātu saraksti) — organizatorisks sasniegums, kas rāda reālu spēju uzbūvēt pilnu struktūru, nevis tikai vienu redzamu seju. Saraksta līderi: Šlesers Rīgā, Linda Liepiņa Vidzemē, Ramona Petraviča Kurzemē, Edmunds Zivtiņš Zemgalē, Aleksandrs Bartaševičs Latgalē (LSM, 30.06.2026).

Tajā pašā sarakstā ir vairāki nesen no citām partijām atnākuši politiķi: Andrejs Klementjevs (Rīgas domes deputāts, iepriekš “Saskaņā”), Ainars Baštiks (bijušais ministrs, iepriekš “Gods kalpot Rīgai”), Regīna Ločmele (bijusī Saeimas deputāte, kas “Saskaņu” pameta 2026. gada sākumā), Viktorija Pleškāne (Latgales sarakstā, iepriekš “Stabilitātei!”, no kuras izslēgta pēc brauciena uz Ķīnu), Jekaterina Drelinga (arī bijusī “Stabilitātei!” deputāte) un Mairis Briedis (bijušais bokseris, iepriekš kandidējis gan no “Saskaņas”, gan no “Stabilitātei!”) (LSM, 30.06.2026). Šis nav apgalvojums, ka šiem cilvēkiem nav tiesību mainīt politisko piederību — partiju maiņa pati par sevi nav pārkāpums. Bet vēlētājam ir tiesības zināt, kur šie cilvēki bija, ko toreiz solīja, un kāpēc tagad viņiem vajadzētu ticēt no jauna, šoreiz zem cita karoga.

Tas ir dokumentēts organizatoriskās kapacitātes veidošanas veids: pilnu sarakstu visos apgabalos var uzbūvēt ātri, ja pieņem gatavus, jau pieredzējušus cilvēkus no citurienes, nevis gadiem audzina pašu kadru rezervi. Tas var izskatīties spēcīgi uz papīra un dot ātru rezultātu vēlēšanu dienā. Bet tas nepierāda, ka šī komanda paliks kopā, kad situācija kļūs neizdevīga — vairāki no šiem cilvēkiem jau vienreiz ir pametuši partiju, kurā sākotnēji iestājās.

2025. gada novembrī Šlesers publiski izslēdza sadarbību ar “Stabilitātei!”, “Suverēno varu”, “Jauno Vienotību” un “Progresīvajiem” (apollo.lv/tvnet.lv, 23.11.2025). Tas nozīmē: pat ja LPV atkārto vai pārspēj savu 2022. gada rezultātu, tai jau tagad var nebūt reālas koalīcijas partneru bāzes. Šis risks jau materializējies — 2025. gada Rīgā.

Ko šī nodaļa pierāda: organizatoriskā kapacitāte (pilns 125 kandidātu saraksts, pieredzējuši vārdi) un koalīcijas potenciāls ir divas atšķirīgas lietas. LPV 2026. gadā ir stipra pirmajā un vāja otrajā — tieši tāpat, kā tas bija Rīgā gadu iepriekš.

Kas ir kas: Šlesera politiskais loks

GRAFIKS

12 cilvēki, kuru saistība ar Šleseru ir dokumentēta avotos — nevis pieņēmums.

Avoti: Saeimas arhīvs, CVK, LSM, tvnet.lv, jauns.lv, Wikipedia (orientējoši) — pilns saraksts raksta beigās.

Personīga vadība pret institūciju: ko rāda LPV struktūra

Ir viegli pārstāstīt Šlesera vēsturi kā vienu nepārtrauktu stāstu par vienu cilvēku. Tas būtu neprecīzi. Precīzāk ir teikt: viņš ir vienīgā pastāvīgā daļa vairākos secīgos, juridiski atšķirīgos projektos, kuru dzīves ilgums, sastāvs un panākumi ir bijuši ļoti dažādi.

Šlesera paša karjerā ir tiešs precedents tam, kas notiek ar viņa vadītiem projektiem, kad viņš aiziet. 2016. gadā, kad viņš pameta “Vienoti Latvijai” vadību, partija turpināja pastāvēt — bet ar pilnīgi citu vadītāju un citu identitāti. Tas nav hipotēze. Tas ir precedents.

LPV 2026. gadā ir organizēta ap vienu cilvēku kā premjera amata kandidātu un galveno publisko seju — modelis, kas ir tuvāk 2016. gada precedentam nekā stabilai institūcijai. Konkrētais, pārbaudāmais jautājums: kas notiek ar LPV, ja Šlesers kādu dienu vairs nevar vai negrib to vadīt?

Politisks projekts, kas balstās uz nesen no citām partijām atnākušiem cilvēkiem — nevis uz gadiem audzinātu, pašu izveidotu kadru rezervi —, var uzbūvēt pilnu 125 kandidātu sarakstu ātri, ja pieņem gatavus cilvēkus no citurienes. Bet tās lojalitāte nav pārbaudīta krīzes brīdī, un vairāki šī saraksta cilvēki jau vienreiz ir parādījuši, ka pametīs partiju, kad tas kļūs neizdevīgi.

Otra puse: Šlesera un LPV politiskā stratēģija nebalstās uz bailēm vai piespiešanu, bet uz atpazīstamību un simpātiju — uz “darītāja” un “buldozera” tēlu. Tas ir stabils, atkārtoti pierādīts resurss vēlēšanās. Bet 2025. gada Rīgas domes vēlēšanās šī simpātija pie urnas nepārvērtās sadarbības kapitālā ar citām politiskajām elitēm.

Ko šī nodaļa pierāda: LPV pastāvēšana un Šlesera personīgā klātbūtne šobrīd ir praktiski nenodalāmas. Vienīgais tiešais pierādījums par to, kas notiek, ja viņš aiziet, nāk no cita, agrāka projekta — un tur partija nepārtrauca pastāvēt, bet zaudēja identitāti.

Kāpēc augsts reitings vēl nav valdība

Ir vērts uzdot arī jautājumu, kāpēc augsts atbalsts aptaujās vispār rodas un uzturas — neatkarīgi no tā, vai partijai ir gatava valdīšanas komanda. Konkrēti skaitļi to ilustrē, un tie ir arī pamācoši par to, cik ātri stāvoklis var mainīties.

SKDS aptauja, kas veikta Latvijas Televīzijas pasūtījumā 2026. gada 24. aprīlī–6. maijā, LPV ierindoja reitingu augšgalā ar 9,3% no visiem aptaujātajiem (pārrēķinot uz izlēmušajiem un vēlēšanās gatavajiem piedalīties vēlētājiem — 14,9%, dalot pirmo vietu ar “Progresīvajiem”) (nra.lv, 22.05.2026). Taču nākamajā, 2026. gada 6.–16. jūnijā veiktajā aptaujā — pēc tam, kad demisionēja Evikas Siliņas (“Jaunā Vienotība”) valdība un amatā tika apstiprināts jaunais premjers Andris Kulbergs (“Apvienotais saraksts”) — pārrēķinātajos datos LPV pirmo reizi vairāku mēnešu laikā ierindojās otrajā vietā (15%), aiz jaunā premjera partijas “Apvienotais saraksts” (17,1%) (LSM, 02.07.2026).

Ko šī nodaļa pierāda: LPV reitingu vadība 2025.–2026. gadā bija ilgstoša un atkārtoti mērāma, nevis nejauša epizode. Bet tā arī nav bijusi mūžīga — jauna valdība citai partijai to mainīja dažu nedēļu laikā. Tas pats var notikt vēl pirms 2026. gada 3. oktobra.

Divi veidi, kā politiķis skaidro savu pagātni

Šlesera skaidrojumi par savām neveiksmēm seko atpazīstamam modelim: vai viņš tās skaidro ar ārējiem apstākļiem, vai uzņemas atbildību par pašu lēmumu kvalitāti neatkarīgi no apstākļiem?

Kad Šlesers savu 2014. gada neveiksmi ar “Vienoti Latvijai” (1,81% balsu, neievēlēšanās Saeimā) publiski skaidroja ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tajā pašā gadā (LSM, 15.02.2016), tas ir skaidrojums, kas atsaucas uz ārējiem apstākļiem, nevis uz paša lēmumu vai vēstījuma kvalitāti. Tas var būt daļēji patiess — drošības jautājumi 2014. gadā tiešām kļuva politiski svarīgāki visā reģionā. Bet tas nav tas pats, kas atbildēt par to, kāpēc tieši šis vēstījums un šī komanda nespēja pārliecināt vēlētājus arī neatkarīgi no ārējā fona.

Tas pats jautājums attiecas uz otro digitālās televīzijas lietu. Fakts, ka process nav noslēdzies, pats par sevi neko nepierāda par vainu. Bet korekts jautājums vēlētājam nav “vai viņš vainīgs” — par to lems tiesa. Korekts jautājums ir: kā LPV un pats Šlesers plāno rīkoties, ja process turpināsies iespējamā ministra vai premjera pilnvaru laikā?

Ko šī nodaļa pierāda: kad runa ir par paša atbildību, Šlesers publiski dokumentētos gadījumos konsekventi izvēlējies skaidrojumus, kas atsaucas uz ārējiem apstākļiem, nevis uz sava lēmuma kvalitāti. Tas neliecina ne par vainu, ne par nevainīgumu — bet tas ir pārbaudāms modelis, ko vēlētājs var salīdzināt ar nākamajiem viņa paziņojumiem.

Stiprās puses, kuras var dokumentēt

Pieci fakti, kurus var pārbaudīt un kuri runā par labu Šlesera un LPV organizatoriskajai kapacitātei:

Riski, kurus var dokumentēt tikpat precīzi

Ko vēlētājam pašam pārbaudīt

Šis raksts nesniedz gatavu atbildi uz to, par ko balsot. Tas, ko tas var iedot, ir precīzāki jautājumi:

Kam pieder rezultāts

Politiķi bieži sev piedēvē visu, kas noticis viņu amata laikā. Ekonomika auga — mans sasniegums. Pasažieru skaits pieauga — mans sasniegums. Bet valsts uzņēmuma, lidostas vai nozares rezultāts gandrīz nekad nav viena cilvēka darbs — tajā piedalās valdība, ministrija, ierēdņi, uzņēmuma valde, tirgus un iepriekš pieņemti lēmumi.

Tāpēc jebkura politiķa sasniegums — arī Šlesera — jāvērtē pēc četriem vienkāršiem jautājumiem: kādu konkrētu lēmumu viņš pieņēma? Vai šis lēmums bija viņa kompetencē? Kāds bija izmērāmais rezultāts? Un vai viņš uzņemas tādu pašu atbildību par riskiem un neveiksmēm, kādu uzņemas par panākumiem?

Šādi vērtējot, Šlesera izpildvaras pieredze ir reāls politisks aktīvs — viņš nav cilvēks bez pieredzes lēmumu pieņemšanā. Ryanair līgums ir dokumentēts, personisks lēmums ar izmērāmu rezultātu, gan pozitīvu, gan negatīvu. Bet tas nepierāda, ka visi šī perioda panākumi pieder viņam vienam, un tas nepierāda, ka septiņas reizes mainīts partijas nosaukums ir tas pats, kas ilgtermiņa politiska institūcija.

Šlesers ir viens no tiem Latvijas politiķiem, kurus nevar godīgi aprakstīt vienā teikumā. Viņš nav tikai skaļš komunikators — viņam ir reāla izpildvaras pieredze piecu valdību laikā. Bet šī pieredze pati par sevi nepierāda, ka katrs viņa stāstītais panākums ir viņa personīgs sasniegums, un tā nepierāda, ka LPV 2026. gadā ir kaut kas cits, nekā visas iepriekšējās reizes bijis — projekts, kas pastāv tik ilgi un tik stabili, cik ilgi un stabili pastāv viens cilvēks tā centrā.

Vēlēšanu diena parāda, cik daudz cilvēku grib redzēt konkrētu seju pie varas. Tā neparāda, vai aiz šīs sejas stāv komanda, kas spēj vadīt valsti, kad kamera ir izslēgta un jāpieņem lēmums, kuru neviens neredzēs līdz brīdim, kad tas jau būs pieņemts.

To var pārbaudīt tikai pats vēlētājs — pēc datiem, nevis pēc tēla.

Publicēts: 13.07.2026 · Pēdējoreiz atjaunots: 16.10.2026 · Papildināts: 19.10.2026, 27.10.2026.

17 mandāti un 12 neatbildēti jautājumi: LPV pēc 15. Saeimas vēlēšanām

Rezultāts. 2026. gada 3. oktobra 15. Saeimas vēlēšanās LPV saņēma 105 198 balsis jeb 13,08% no derīgajām vēlēšanu aploksnēm un ieguva 17 mandātus (CVK). Tas ir otrais lielākais mandātu skaits aiz „Apvienotā saraksta”, kam ir 41 vieta. 2022. gadā LPV saņēma 57 033 balsis un 9 mandātus. Balsu skaits četros gados pieaudzis 1,8 reizes, mandātu skaits — gandrīz divkāršojies. CVK oficiālos rezultātus un ievēlēto deputātu sarakstu apstiprināja 16. oktobrī (LSM, 16.10.2026).

LPV spēcīgākais reģions ir Latgale. Tur partija bija pirmā ar 29,07%, apsteidzot „Apvienoto sarakstu” (18,86%). Daugavpilī par LPV nobalsoja 38,96%, Rēzeknē — 37,24% (CVK). Šlesers Rīgas apgabalā saņēma 25 324 „plusiņus” (CVK).

Kas ievēlēts. No LPV saraksta Saeimā iekļuva (LSM, 16.10.2026):

No 2022. gadā ievēlētajiem LPV deputātiem 15. Saeimā atkal ievēlēti Šlesers, Liepiņa, Petraviča un Edmunds Zivtiņš.

Koalīcija: otrais lielākais rezultāts, bet ne pirmajās plānotajās sarunās. 5. oktobrī Kulbergs uzsvēra, ka nevēlas sadarboties ar LPV. Viens no iemesliem, pēc LSM atstāstījuma, esot bijušā Rēzeknes mēra Aleksandra Bartaševiča ievēlēšana Saeimā (LSM, 5.10.2026). Šlesers savukārt piedāvāja atbalstīt Kulberga mazākuma valdību, neprasot ministru amatus; LPV gan gribētu, lai tiek izpildīti daži uzstādījumi: valsts pārvaldes reforma, atbalsts demogrāfijai un profesionāļu valdība. „Mēs esam gatavi atbalstīt tieši AS izveidoto profesionāļu valdību, ja tāds būs Kulberga lēmums,” viņš teica LTV raidījumam „De facto” (LSM, 11.10.2026). 19. oktobrī „Apvienotais saraksts” paziņoja, ka oficiālās sarunas sāks 28. oktobrī — plkst. 13.00 ar Nacionālo apvienību, plkst. 15.00 ar „Jauno Vienotību”; plānotas tikšanās arī ar citām Saeimā pārstāvētajām partijām (LSM, 19.10.2026).

Trīs apsūdzētie LPV sarakstā. Pēc LETA ziņotā, 15. Saeimā ievēlēti četri politiķi, kuri ir apsūdzēti krimināllietās. Trīs no viņiem ir LPV sarakstā (Apollo/LETA, 5.10.2026):

• Ainārs Šlesers — otrā digitālās televīzijas krimināllieta, ko Senāts 19.06.2026 nosūtīja atkārtotai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā (sk. nodaļu augstāk).
• Aleksandrs Bartaševičs („Kopā Latvijai”, startēja LPV sarakstā) — divas krimināllietas. Latgales rajona tiesā — par dienesta pilnvaru pārsniegšanu Rēzeknes rekreācijas centra projektā. Vidzemes rajona tiesā Gulbenē — par ierobežotas pieejamības informācijas izpaušanu un par to, ka viņš 16 gadus valsts amatpersonas deklarācijās apzināti nenorādīja ziņas par ārzemēs iegādātu īpašumu un citiem ienākumiem lielā apmērā.
• Aivars Kraps — 2025. gada novembrī Zemgales rajona tiesa viņu atzina par vainīgu krāpšanā, ja tā izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi organizēta grupa, un piesprieda probācijas uzraudzību uz diviem gadiem. Pēc LETA 5. oktobra ziņām, lietu oktobrī skatīs Zemgales apgabaltiesa, tātad spriedums vēl nav stājies spēkā.

Saeimas kārtības rullis paredz, ka Saeimas piekrišana vajadzīga arī tāda kriminālprocesa turpināšanai, kurā kriminālvajāšana sākta pirms deputāta pilnvaru apstiprināšanas (Kārtības ruļļa 17. panta pirmā daļa). Par to 15. Saeimai būs jābalso. Šajās lietās neviens no trim nav notiesāts ar spēkā stājušos spriedumu, un katrs ir uzskatāms par nevainīgu, kamēr tāds spriedums nav stājies spēkā.

Ko Šlesers saka par sevi. 12. oktobrī Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” (vada Aidis Tomsons; ieraksts — Latvijas Radio YouTube kanālā) 54 minūšu sarunā Šlesers runāja par vēlēšanām, Latgali, Igauniju, nodokļiem, lidostu un savu pagātni. Pārbaudījām 28 atlasītus pārbaudāmus apgalvojumus: 11 bija patiesi, 13 daļēji patiesi, 2 maldinoši un 2 nepatiesi. Daži piemēri:

• Nepatiess. Šlesers teica, ka prokurors Māris Leja Saeimas komisijā atzinis Rīdzenes sarunas par rediģētām. Komisijas galaziņojumā (2018) vārdus „rediģētas un kompilētas” lietoja sarunu dalībnieks Viesturs Koziols, nevis prokurors; Koziols gan apgalvoja, ka Leja sarunas nosaucis par „fragmentārām”. Komisijas secinājums ir pretējs Šlesera teiktajam: „nav pamata apšaubīt”, ka publiskotās sarunas ir daļa no kriminālprocesa materiāliem (galaziņojums, 64.–68. lpp.).
• Nepatiess. Šlesers teica, ka Igaunijas valsts ieņēmumi ir par 2,5 (vēlāk — par 9) miljardiem eiro lielāki nekā Latvijas. Pēc Eurostat datiem 2025. gadā vispārējās valdības ieņēmumi Latvijā bija 18,74 miljardi eiro, Igaunijā — 18,08 miljardi (Eurostat).
• Maldinošs. Šlesers teica, ka „tad, kad bija Repšes valdība”, panācis uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšanu no 25% uz 15%. Saeima šo samazinājumu pieņēma 2001. gada 22. novembrī, gandrīz gadu pirms Repšes valdības; 15% likme stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī — jau Repšes valdības laikā, bet lēmums bija pieņemts 2001. gadā (likumi.lv).
• Daļēji patiess. „Es par 700 procentiem palielināju lidostas apgrozījumu.” Pasažieru skaits no 2003. līdz 2009. gadam pieauga par 471%, līdz 2008. gadam, kad viņš vēl bija ministrs, — par 418%; lidostas neto apgrozījums 2004.–2008. gadā pieauga par 139% (EK lēmums C(2019) 4966). Izaugsme bija reāla, bet ne +700%.
• Daļēji patiess. „Visas apsūdzības ir bijušas noņemtas.” Tas attiecas uz tā dēvēto oligarhu lietu (2011–2016), kurā apsūdzība viņam netika uzrādīta. Otrajā digitālās televīzijas lietā Šlesers ir apsūdzētais, un lieta atkal ir tiesā.

Jautājumi, uz kuriem atbildes nav. 2026. gada 15. oktobrī nosūtījām Aināram Šleseram 12 jautājumus — uz LPV biroja e-pastu, kopiju uz LPV e-pastu Saeimā. Tie attiecās uz intervijā teikto (Leja, Igaunija, Juraša maksājumi, UIN samazinājums, lidosta, Ukraina), uz satiksmes ministra laiku (airBaltic 2009. gada akcionāru līgums, ostu kravas) un juridiskiem jautājumiem (digitālās TV lieta, LPP/LC nesamaksātie 528 870 lati, KNAB procesi, kampaņas „Premjers Šlesers” finansējums). Atbildes lūdzām līdz 19. oktobrim. Līdz 19. oktobra plkst. 21.45 atbilde nav saņemta. Ja tā pienāks, to publicēsim nesagrozītu. [Papildināts 27.10.2026: atbilde nav saņemta arī līdz 27. oktobrim.]

Ko šī nodaļa pierāda: LPV četros gados palielināja balsu skaitu 1,8 reizes un ieguva otro lielāko mandātu skaitu Saeimā. Bet rezultāts vēl nenozīmē vietu valdībā: Kulbergs sadarbību ar LPV izslēdz, un 28. oktobra pirmajās plānotajās sarunās LPV nav. LPV sarakstā ievēlēti trīs no četriem deputātiem, kuri pēc LETA ziņām ir apsūdzēti krimināllietās. Intervijā Šlesers par sevi sacīja: „ja es būtu kaut ko pārkāpis, tad noteikti mani būtu sen notiesājuši”, bet par citiem tajā pašā sarunā runāja kā par pierādītu „kukuli”, lai gan kriminālprocesa par to nav atrasts. Uz 12 jautājumiem līdz 19. oktobra plkst. 21.45 atbilde nav saņemta.

Papildināts 19.10.2026. Papildinājuma datu slēgums: 2026. gada 19. oktobris.

„Ko Šlesers Tev nestāsta?”: Re:Baltica apgalvojumi pret dokumentiem

2025. gada 10. aprīlī, divus mēnešus pirms Rīgas domes vēlēšanām, pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica publicēja 11 minūšu video „Ko Šlesers Tev nestāsta?” — piecas lietas par LPV līderi (Facebook; YouTube). Tagad, kad LPV 15. Saeimā ir otrais lielākais mandātu skaits, pārbaudījām video galvenos apgalvojumus pret dokumentiem, uz kuriem tie balstās: KNAB lēmumiem, tiesu nolēmumiem, likuma redakcijām, Uzņēmumu reģistra datiem un tā laika publikācijām. Lielākā daļa apstiprinās. Dažas vietas ir neprecīzas, un dažiem apgalvojumiem oriģinālavotu neatradām — tie uzskaitīti nodaļas beigās.

Partiju parādi valstij: 860 816 eiro. Re:Baltica saka, ka divas Šlesera iepriekšējās partijas pārkāpa likumu un joprojām ir parādā 860 tūkstošus eiro. Tas atbilst KNAB datiem. KNAB 2008. gadā secināja, ka partija LPP/LC ir 2006. gada Saeimas vēlēšanās startējušās LPP un „Latvijas ceļa” apvienības saistību un tiesību pārņēmēja, un uzdeva tai atmaksāt 422 226 latus par pārsniegtiem priekšvēlēšanu izdevumiem un 106 643 latus par pretlikumīgi saņemtiem ziedojumiem. Augstākās tiesas Senāts 2012. gada oktobrī atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, un šis lēmums nav pārsūdzams (Ir/LETA, 11.10.2012; LSM/BNS, 11.10.2012). Otrs parāds ir partiju apvienībai „Par labu Latviju”, ko LPP/LC 2010. gadā veidoja kopā ar Tautas partiju un vairākām mazākām partijām: KNAB konstatēja, ka apvienība pārsniegusi priekšvēlēšanu izdevumus par 44 063 latiem; 43 560 latus no tiem veidoja neatļauts dāvinājums — kāda komercsabiedrība par saviem līdzekļiem apmaksāja apvienības televīzijas reklāmu, nodrošinot tai priekšapmaksas atlaidi (KNAB, 31.05.2011). 2021. gada septembrī KNAB apstiprināja, ka abām partijām „aizvien ir parādsaistības” — „Par labu Latviju” 108 301,92 eiro un LPP/LC 752 514,23 eiro, kopā 860 816 eiro (Jauns.lv aprēķins). Par „Par labu Latviju” parādu KNAB bija nosūtījis piedziņas pieprasījumu tiesu izpildītājam, LPP/LC likvidatoram — kreditora prasījumu (Jauns.lv, 20.09.2021). Uzņēmumu reģistra atvērtajos datos 2026. gada 26. oktobrī abas partijas joprojām nav izslēgtas no reģistra; jaunākus KNAB datus par parāda atlikumu neatradām. Šlesers 2021. gadā teica, ka summas „tika uzrēķinātas kā tā laika varas partiju atriebība man un politiskajiem spēkiem, ar kuriem gāju politikā” (turpat). Uz mūsu 15. oktobra jautājumu par LPP/LC parādu atbildes nav.

Uzturēšanās atļaujas par investīcijām. Re:Baltica saka, ka „zelta vīzas” izbīdīja Šlesers. Viņš pats to ir apliecinājis: „Tā bija mana iniciatīva, kuras rezultātā, kā liecina Deloitte pētījums, Latvijā jau tiešā un netiešā veidā ir ienākušas investīcijas pusotra miljarda latu apmērā,” viņš 2013. gadā teica intervijā NRA (citēts Re:Baltica, 2015). Saeima Imigrācijas likuma grozījumus, kas ārzemniekiem paredzēja termiņuzturēšanās atļauju (TUA) par nekustamā īpašuma pirkumu, ieguldījumu uzņēmumā vai bankā, pieņēma 2010. gada 22. aprīlī, kad Šlesers bija Rīgas vicemērs (likumi.lv). Piecos gados TUA ieguva 13 518 ārzemnieki, „vairākums – ap 10 000 – ir Krievijas pilsoņi” (Re:Baltica, 2015). Pēc Krievijas iebrukumiem Ukrainā 2014. un 2022. gadā programmu ierobežoja; 2023. gadā TUA pieteicās 27 īpašumu pircēji, salīdzinot ar 2250 desmit gadus iepriekš (LSM/„De facto”, 02.06.2024).

Re:Baltica 2022. gadā aprakstīja, kā Šlesera bijušā biznesa partnera Viestura Koziola nekustamo īpašumu uzņēmuma „Sorento” daļas TUA iegūšanai pirka Irānas, Pakistānas, Ķīnas un Saūda Arābijas pilsoņi; Koziols atbildēja, ka biznesa ar Šleseru viņam sen neesot (Re:Baltica, 12.01.2022). Andrejsalas projekts „Riga Waterfront”, kurā ar zemi piedalās Šlesera un Šķēles ģimenes (Re:Baltica, 2025), 2024. gadā potenciālajiem pircējiem apmaiņā pret 250 000 eiro solīja uzturēšanās atļauju. Uzņēmums uzsvēra, ka uzturēšanās atļaujas nav galvenais dzīvokļu pārdošanas dzinulis, un Šlesers teica, ka vismaz puse pircēju būs vietējie (LSM/„De facto”, 02.06.2024).

Osta un Andrejsala. Re:Baltica saka, ka ostas uzņēmumu Šlesers ieguva, būdams satiksmes ministrs, un slēpa aiz citiem cilvēkiem. To viņš pats ieskicējis tā dēvētajās „Rīdzenes sarunās”, ko KNAB 2009.–2011. gadā noklausījās viesnīcā „Rīdzene”. 2010. gada novembrī par to, kā ticis pie ostas uzņēmuma, viņš uzņēmējam Ivo Zonnem teica: „Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, nu, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, kur tur ir perspektīvas.” 2011. gada janvārī uzņēmējs Viesturs Koziols viņam teica: „Tava vājā vieta ir tieši šī te, ka tu ar politiku taisīji sev naudu” (LSM/LETA pēc žurnāla „Ir”, 2017). Juridiski slēptā īpašumtiesība nav pierādīta: KNAB lēmumā par krimināllietas izbeigšanu norādīts, ka netika gūti pietiekami pierādījumi, ka Šlesers būtu izmantojis juridiskā īpašnieka tiesības, piemēram, apmaksājis pamatkapitālu vai piedalījies peļņas sadalē (LSM/„De facto”, 12.03.2017). Tajā pašā sižetā: Šleseru ģimenes uzņēmumam kopā ar Andra Šķēles ģimenes locekļiem pieder SIA „Multi Capital Holdings”, un tai kopš 2016. gada vasaras pieder pa 60% gan SIA „Rīgas tirdzniecības osta”, gan Andrejsalas attīstītājā „Jaunrīgas attīstības uzņēmums”. Uzņēmumu reģistrā 2026. gada oktobrī „Multi Capital Holdings” joprojām pieder pa pusei Šleseru un Šķēļu ģimeņu uzņēmumiem.

Andrejsalas attīstītāju Rīgas brīvosta dibināja kopā ar norvēģi Turmudu Stēni Juhansenu, „kuru uz Rīgu atveda Šlesers”. Laikmetīgās mākslas muzejs, kam vajadzēja kļūt par apbūves enkuru, netika uzcelts; 2016. gadā uzņēmums no valsts tiesā piedzina vairāk nekā 650 000 eiro par muzeja skiču projekta izdevumiem. 2019. gadā Šķēles ģimene piedāvāja valstij uzdāvināt zemi koncertzāles būvei, ja valsts un pašvaldība pārbūvē apkārtējo teritoriju, „kas izmaksātu līdz pat 23 miljoniem eiro” (Re:Baltica, 2019: „Ģimenes bizness”; „Kas pieder Šleseriem un Šķēlēm?”).

Video partneri no Krievijas nenosauc. Dokumentos atrodamais sankcionētais partneris ir minerālmēslu termināļa SIA „Riga Fertilizer Terminal” līdzīpašnieks — „Uralchem” īpašnieks Dmitrijs Mazepins. ES viņu kopā ar dēlu iekļāva sankciju sarakstā 2022. gada 9. martā (LSM/„De facto”, 20.03.2022). Uzņēmumu reģistrā 2026. gada oktobrī 51% termināļa daļu pieder uzņēmumam „Tammulogis Limited”, termināļa patiesais labuma guvējs ir Mazepins, bet 49% — AS „Fertilizer Assets”, kas pēc LSM ziņām pieder Šleseru un Šķēļu ģimenēm (LSM, 04.05.2026).

Ko Šlesers sarunās teica par Rīgu. Re:Baltica jautā, kāpēc Šleseram vajag Rīgas domi, un atbild ar „Rīdzenes sarunām”. 2010. gada oktobrī, pēc Saeimas vēlēšanām, Šlesers uzņēmējam Ivo Zonnem teica: „Mans priekšlikums, kas attiecas uz tevi, - es domāju, ka vajag paņemt ‘Rīgas Namus’, un ir jāapskatās, ko tur var izdarīt. Otra interesanta tēma, par Rīgas mežiem. Tur vajadzētu iziet cauri, kuras ir tās zemes, ko perspektīvā attīstīt, kur ir vērts ielikt kāju durvīs” (LSM/LETA pēc „Ir”, 2017). 2010. gada 3. novembrī viņš Zonnem stāstīja: „Man jau arī ir visādi projektiņi, kuri vēsturiski sākti. Un viens no tiem ir Zaķusala.” Tur esot „viens norvēģu uzņēmums, kurā es tur piedalos arī 50 procenti” (pietiek.com, 2011). 2011. gada 29. jūlijā Šlesers preses konferencē paziņoja par sarunām ar Donaldu Trampu par viesnīcu un koncertzāļu projektiem Jūrmalā un Rīgā; uzņēmējs A. Šenkmans apgalvoja, ka Tramps ticies ar Igoru Krutoju un Viesturu Koziolu par projektu Zaķusalā (NRA, 2017).

Rīgas vicemērs 2009–2010. Šlesers bija Rīgas vicemērs no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 7. oktobrim (Providus). 2009. gada jūlijā pēc tikšanās ar lielāko uzņēmumu pārstāvjiem viņš paziņoja, ka turpmāk reizi mēnesī notiks tikšanās par uzņēmējdarbības atbalstu (Dienas Bizness, 15.07.2009). 2010. gada jūnijā viņš teica: „Pirms pagājušajām vēlēšanām teicu, ka Rīgā tiks izveidotas 50 000 darbavietas. Darbavietu būs vairāk” (Apollo, 27.06.2010). Jauns.lv tā paša gada septembrī rakstīja, ka Šlesera dati par radītajām darbavietām nesakrīt ar oficiālo statistiku (Jauns.lv, 18.09.2010). Pēc aģentūras LETA apkopojuma, kopš stāšanās amatā līdz 2010. gada jūnijam viņš savā darbavietā domē nebija atradies vairāk nekā 50 dienas, tai skaitā 31 dienu apmaksātā atvaļinājumā un vairākas dienas komandējumos; Šlesers aģentūrai teica, ka viņa darba laiks neesot normēts (Ir/LETA, 02.06.2010; Jauns.lv/LETA, 02.06.2010). Kad 2010. gada oktobrī viņu ievēlēja Saeimā, vicemēra amatu pārņēma LPP/LC pārstāvis Andris Ameriks (LSM, 05.04.2019).

Kas neapstiprinās vai ir neprecīzs.

• „Latvija pirmajā vietā ir viņa astotā partija.” Precīzāk — astotais politiskais projekts (LSM, 01.09.2026). To vidū ir partiju apvienība „Par labu Latviju” un „Šlesera Reformu partija LPP/LC”, kas ir pārdēvētā LPP/LC.
• Rīdzenes sarunas „2017. gadā nonāca pie žurnālistiem”. Pirmie fragmenti publicēti jau 2011. gadā portālā pietiek.com; plašāk tās 2017. gada jūnijā publicēja žurnāls „Ir” (Saeimas izmeklēšanas komisijas galaziņojums, 2018).
• Programma krieviem „beidzās ar turienes oligarhu naudas mazgāšanu”. Re:Baltica 2015. gadā TUA saņēmēju vidū nosauca, piemēram, Arkādiju Rotenbergu un rakstīja par naudas atmazgāšanas risku. Dokumentu, kas pierādītu konkrētu naudas atmazgāšanas gadījumu caur TUA programmu, neatradām.
• Šlesera teiktais, ka 70% īpašumu pircēju ir tie, kas vēlas uzturēšanās atļaujas. Video avots nav norādīts, un oriģinālierakstu neatradām. Re:Baltica 2015. gadā citēja nozares aplēsi, ka Rīgas jaunajos projektos 60–70% dzīvokļu pirkuši nerezidenti.
• Speciāla padome, kurai bija jāsanāk katru mēnesi, bet kas sanāca trīs reizes. Atradām tikai 2009. gada solījumu tikties ar uzņēmējiem reizi mēnesī; avotu par sanākšanas reizēm neatradām. Tāpat neatradām LETA ziņu par „dzeltenajām kartītēm” ierēdņiem.
• „Visi ostas īpašumi ir norakstīti uz dēla Edvarda vārda.” Uzņēmumu reģistrā Edvards Šlesers ir Šleseru „Regma” uzņēmumu patiesais labuma guvējs, bet kopš 2022. gada par patieso labuma guvēju reģistrēta arī Inese Šlesere; „Regma Group” daļas kopš 2023. gada pieder Edvardam un Inesei Šleseriem (pa 45%) un Vēsmai Šleserei (10%).

Video fragmentu no Šlesera 2021. gada uzrunas draudzē (par attiecībām ar Krieviju) neesam noklausījušies oriģinālierakstā, tāpēc to šeit neatstāstām.

Ko šī nodaļa pierāda: Re:Baltica video galvenie apgalvojumi balstās dokumentos: Šlesera iepriekšējo partiju parādi valstij (860 816 eiro pēc KNAB 2021. gada datiem), uzturēšanās atļauju programma, ko viņš pats sauc par savu iniciatīvu, Šleseru un Šķēļu ģimeņu kopīgais ostas un Andrejsalas bizness, kurā viens partneris ir ES sankciju sarakstā, un viņa paša vārdi „Rīdzenes sarunās” par Rīgas pašvaldības uzņēmumiem. Taču slēptā ostas uzņēmuma īpašumtiesība juridiski nav pierādīta — KNAB lietu izbeidza —, un vairākiem video apgalvojumiem oriģinālavotu neatradām.

Papildināts 27.10.2026. Papildinājuma datu slēgums: 2026. gada 27. oktobris.

Par šī raksta metodoloģiju

Šis raksts ir daļa no KNEZINS.com sērijas par visām partijām, kas startēja 15. Saeimas vēlēšanās 2026. gada 3. oktobrī. Visām partijām tiek piemēroti vienādi vērtēšanas kritēriji un vienāda faktu pārbaudes disciplīna.

Katrs būtiskais apgalvojums šajā rakstā balstās uz pārbaudāmu avotu ar tiešu saiti. Avotu prioritāte: oficiālie dokumenti (CVK, Saeimas arhīvs, Latvijas Vēstnesis, tiesu informācija) pirms mediju ziņām; mediju ziņas pirms partiju pašraksturojumiem; Wikipedia izmantota tikai orientējoši, nekad kā vienīgais avots skaitliskam apgalvojumam. Ja faktu nebija iespējams droši pārbaudīt, tas rakstā vai nu skaidri atzīmēts kā nepārbaudīts, vai nav iekļauts vispār.

Raksts nodala trīs līmeņus: dokumentētus faktus (ar atsauci), interpretācijas (ar norādi, kurš tās izteicis) un analītiskus secinājumus (nodaļu noslēgumos, atvasinātus tikai no iepriekš dokumentētiem faktiem). Raksts neaicina balsot par vai pret nevienu partiju — tā mērķis ir dot lasītājam pārbaudāmu pamatu paša lēmumam.

Pamanījāt faktu kļūdu? Rakstiet ar konkrēto vietu un, ja iespējams, avotu — katra pamatota korekcija tiks ieviesta ar redakcionālu piezīmi par veiktajām izmaiņām.

Labojumi

16.10.2026. Pēc atkārtotas pārbaudes primārajos avotos izlaboti trīs faktu precizējumi:

• Rīgas lidostas pasažieru skaits: iepriekš „700 000 pasažieru 2004. gadā” — pareizi 711 753 pasažieri 2003. gadā (2004. gadā jau 1 060 426; Eiropas Komisijas lēmums C(2019) 4966).
• Satiksmes ministra amata laiks: iepriekš „no 2004. līdz aptuveni 2009. gadam” un „piecu gadu posms” — pareizi divi posmi, 09.03.2004–17.03.2006 un 07.11.2006–12.03.2009, kopā aptuveni četri gadi un četri mēneši (Ministru kabineta valdību sastāvi).
• Otrā digitālās televīzijas krimināllieta: iepriekš teikts, ka Senāts attaisnojumu atcēlis „procesuālu iemeslu dēļ”. Tas bija neprecīzi — Senāts norādīja uz nepareizu Krimināllikuma 177. panta 3. daļas piemērošanu un nepilnīgu pierādījumu vērtējumu (LSM, 19.06.2026). Vainu Senāts nav konstatējis; Šlesers nav notiesāts.

Pārējais raksta teksts nav mainīts un atspoguļo publicēšanas brīža (13.07.2026) faktu bāzi.

19.10.2026. Pēc 15. Saeimas vēlēšanām pievienota nodaļa „17 mandāti un 12 neatbildēti jautājumi”: CVK rezultāti, ievēlētie deputāti, koalīcijas sarunu stāvoklis, LPV sarakstā ievēlēto apsūdzēto politiķu procesuālais statuss, „Krustpunkta” faktu pārbaude un jautājumi, uz kuriem atbildes nav. Izlabota kļūda: kandidāta uzvārds bija rakstīts „Mairis Briede” — pareizi „Mairis Briedis” (CVK). Pievienotas datētas piezīmes par 2022. gada procenta aprēķina bāzi, Stepaņenko un Švecovas ievēlēšanu 2026. gadā un digitālās TV lietas statusu. Pārējais teksts atspoguļo publicēšanas brīža (13.07.2026) faktu bāzi; tajā esošās prognozes par vēlēšanām atstātas nemainītas. Papildinājuma datu slēgums: 2026. gada 19. oktobris.

27.10.2026. Pievienota nodaļa par Re:Baltica video „Ko Šlesers Tev nestāsta?” — Re:Baltica 2025. gada 10. aprīļa video apgalvojumi pārbaudīti KNAB lēmumos, tiesu nolēmumos, likuma redakcijās, Uzņēmumu reģistra datos un tā laika publikācijās. Izlabota kļūda nodaļā „2006–2016”: bija rakstīts, ka Šlesers kļuva par Rīgas vicemēru „tajā pašā laikā”, kad 2007. gadā kļuva par partijas LPP/LC līdzpriekšsēdētāju; pareizi — vicemērs viņš bija no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 7. oktobrim (Providus). Precizēts LPP/LC dibināšanas apraksts tajā pašā nodaļā: 2007. gada 25. augustā LPP un „Latvijas ceļš” kopā ar vēl divām partijām nodibināja jaunu partiju LPP/LC, nevis vēlēšanu apvienība „sapludinājās” partijā (KNAB, 24.04.2008). Atjaunots atbildes statuss uz 15. oktobrī nosūtītajiem 12 jautājumiem. Papildinājuma datu slēgums: 2026. gada 27. oktobris.

Avotu saraksts